Lūžņas krasta aizsardzības baterija Nr.40/133/343

Pirmie Sarkankarogotās Baltijas flotes militāro objektu celtnieki Kurzemes krastos ieradās vēlā 1939. gada rudenī un apmetās Miķeļtorņa bākas apkaimē. 31. inženieru/celtnieku bataljonu vadīja kapteinis N.V. Kvašins. Ziema no 1939. uz 1940.gadu bija īpaši barga, un termometra stabiņš bieži vien nokritās līdz -35 grādiem pēc Celsija. Piedevām 1939.gada ziemā Padomju Savienība karoja ar Somiju (Ziemas karš), taču tas nebija iemesls, lai darbi aizkavētos, un viss notika pēc plāna.

Celtniecība

Visa ziema un 1940.gada pavasaris tika pavadīts, lai izveidotu ražošanas un celtniecības bāzi, kas bija nepieciešama, lai izbūvētu krasta aizsardzības baterijas. Tika uzbūvēta betona ražotne, iekārtotas un aprīkotas metālapstrādes, santehnikas un elektrotehniskās darbnīcas. Tā kā celtniecībā bija paredzēts izmantot arī autotehniku un traktorus, tika uzbūvētas arī garāžas, kā arī noliktavas celtniecības materiāliem. Tika izveidots arī speciāls šaursliežu dzelzceļa atzars, pa kuru no karjera varēja pievest smiltis un granti betona rūpnīcai. Pašas baterijas celtniecība sākās tikai 1940.gada rudenī. Lai iekļautos termiņos, bija nepieciešama lieliska darbu organizācija, nepārtraukta apgāde, finansējums un vietējo resursu un darbaspēka piesaiste.

Vietējiem iedzīvotājiem, ja viņu mājas atradās plānotajā apbūves rajonā, tās bija jāpamet. Piemēram, Olmaņu māju saimniekam, kura māju apkaimē bija plānots uzbūvēt 152mm krasta aizsardzības bateriju (turpmāk – KAB) kā kompensācija tika piešķirts zemes gabals Lielirbē.

40. krasta aizsardzības baterijas celtniecība tika sākta Lūžņas ciemā, pa labi no Lūžņas upes ietekas jūrā. Par baterijas komandieri tika norīkots vecākais leitnants Leonīds Semenovičs Miheikins. Krasta aizsardzības baterijās bija pieņemts, ka komandiera pienākumus 130mm lielgabalu baterijā pilda vecākais leitnants, 180mm – kapteinis, 305mm – majors. Jo lielāks izmantojamo lielgabalu kalibrs – jo augstāka dienesta pakāpe nepieciešama. Baterijas personāls, ierodoties dienesta vietā, uzreiz iesaistījās celtniecības darbos. Tāpat baterijas personāls apsargāja arī celtniecības perimetru.

130mm lielgabals B-13. Attēli no Kuivasāres salas Somijā

Baterijā nr.40 tika izmantoti četri 130mm lielgabali B-13. Katrai pozīcijai blakus izvietots pagrabs, kurā tika glabāti šāviņi un pulvera lādiņi. Tika uzbūvēts arī tālmēra tornis, komandpunkts, inženieru pozīcijas, kurās tika novietots dīzeļelektroģenerators, katlu māja, kā arī divi ugunsdzēsības ūdens rezervuāri. Visas celtnes bija aprīkotas ar gaisa filtrēšanas sistēmām ķīmiskā uzbrukuma gadījumam, apkures un ugunsdzēsības sistēmu.

Baterijas celtniecība tika veikta pēc speciālas tehnoloģijas, kuru izmantoja fortifikācijas būvēs. Sākumā tika uzbūvēti koka veidņi, kuros tika iemontēta armatūra, un tad veidņi piepildīti ar Padomju Savienībā ražotu 400.klases cementa un granīta šķembu maisījumu. Tādā veidā monolītais lējums bija īpaši izturīgs pret pretinieka šāviņiem.

Vienlaikus ar baterijas celtniecību tika izveidota arī kara pilsētiņa. Lūžņā tika uzbūvēta kazarma, katlu māja, pirts, kā arī noliktavas. Virsnieku un viņu ģimeņu vajadzībām tika uzbūvētas divas divstāvu dzīvojamās ēkas.

Izmaksas

Kopējās lielgabalu baterijas celtniecības izmaksas lēšamas ap 12 miljoniem rubļu (neskaitot lielgabalu uzstādīšanas izmaksas). Latvijas firmas baterijas celtniecībai piegādāja akmeņus, šķembas, smiltis, kā arī kokmateriālus un visu sadzīvei nepieciešamo Lūžņas kara pilsētiņai. Lai atrisinātu problēmu ar šāda liela projekta finansēšanu, padomju valdība ar vietējiem cilvēkiem un uzņēmumiem bija spiesta norēķināties zeltā. Ar zeltu tika apmaksāta arī zemes noma, saskaņā ar noslēgto Latvijas un Padomju Savienības starpvalstu līgumu par kara bāzu celtniecību. Zeltā maksāja tādēļ, ka Padomju papīra naudu nepieņēma Rietumu bankās, tāpat Rietumu bankas neatzina arī zelta červoncus, kas kalti 1922.gadā Krievijas Federācijā. Vienīgi cara laika zelta monētas tika atzītas un pieņemtas kā maksāšanas līdzeklis Rietumos.

Pēc kara

1944.gada beigās, uzreiz pēc Igaunijas salu atbrīvošanas, sākās Irbes jūras šauruma aizsardzības sistēmas atjaunošana. No Ļeņingradas uz Hijumā un Sāremā salām tika pārvietotas krasta aizsardzības baterijas, taču Latvijā pie krasta aizsardzības bateriju atjaunošanas ķērās tikai pēc pēdējām Kurzemes katla kaujām 1945. gada maijā.

Krasta aizsardzības bateriju izvietojums tika saglabāts tāds pats kā 1940.gadā. Pirmā pagaidu KAB stājās kaujas gatavībā jau 1945.gada rudenī. Tā bija KAB Nr.456 Olmaņos, un sastāvēja no četriem 152mm Kanē tipa lielgabaliem, novietotiem uz koka pamatnēm. Baterijas atrašanās vieta sakrita ar tur 1940.gadā izvietoto pagaidu 130mm KAB.

Lūžņā tika pilnībā atjaunota baterija Nr.40 ar četriem 130mm lielgabaliem. Atjaunotā baterija ieguva numuru 133.

Stacionārās krasta aizsardzības baterijas, salīdzinot ar lauka artilēriju, ir daudz labāk aizsargātas, kā arī lielā kalibra šāviņi var nodarīt lielāku postījumu pretinieka karaspēka vienībām, taču tām ir viens liels mīnuss – tās ir nemobilas. Daudzu valstu speciālisti ir centušies atrisināt šo KAB nemobilitātes problēmu. Plašu popularitāti iemantoja dzelzceļa lielgabali, kas ļāva uz speciālām platformām pārvietot arī īpaši liela kalibra lielgabalus. Otrā pasaules kara beigās PSRS krasta aizsardzības sistēmā tika izmantoti 122mm lielgabali, kas tika pārvietoti ar traktoru palīdzību un aizsargāja piekrasti no ienaidnieka uzbrukumiem. Tāda tipa lielgabali tika izmantoti arī 1944.gadā, Sāremā salas atbrīvošanas cīņās un pierādīja to lietderību un turpmākās izmantošanas nepieciešamību. Tad arī sākās mobilo krasta aizsardzības lielgabalu izstrāde. 1950.gada vidū krasta aizsardzības vajadzībām tika piegādātas mobilās 130mm lielgabalu iekārtas CM-4-1. Pirmā šāda mobilā baterija tika izvietota Lūžņā. Piekrastē jau laikus tika sagatavotas pozīcijas šiem jaunajiem lielgabaliem. Atkarībā no vajadzības lielgabali varēja tikt pārvietoti no vienas pozīcijas uz otru.

Mobilais 130mm krasta aizsardzības lielgabals CM-4-1

Stacionāro krasta aizsardzības lielgabalu demontāža

Pēc 1958.gada Baltija jūra tika pasludināta par miera jūru, un Baltijas valstis un ne tikai tās atteicās no stacionārajām KAB. Padomju Savienība demontēja gandrīz visas KAB, Somija daļu savu KAB iekonservēja un uztur lietošanas kārtībā līdz pat mūsdienām.

1958.gadā sāka demontēt KAB Lūžņā. Viss aprīkojums tika izjaukts, nosūtīts uz Ventspili, tur rūpīgi sapakots un nosūtīts uz Tālajiem Austrumiem un Ķīnu.

Pēc Lūžņas KAB demontāžas tika demontēti arī Kanē tipa 152mm lielgabalu baterija Krasnoflotskajā (Olmaņos). Kaujas dežūrā palika divas KAB – Nr.456 ar četriem lielgabaliem MU-2 un jaunā, mobilā 130mm CM-4-1 lielgabalu baterija.

1956.gadā tika izformēta Sāremā salas Sirves pussalā dislocētā 343. KAB ar četriem 130mm lielgabaliem. Lai nezustu varonīgās, no Ļeņingradas uz Sāremā salu pārvietotās 343. KAB numurs – tas tika piešķirts jaunajai mobilajai Lūžņas KAB.

Mobilās KAB baterijas sastāvs dzīvoja tajās pašās kazarmās, kur pirms tam mitinājās iepriekšējie artilēristi. Lielgabaliem CM-4-1 piekrastē no vienkāršiem zemes vaļņiem tika izveidotas vienkāršas pozīcijas, nostiprinātas ar koka brusām. Munīcija glabājās turpat blakus koka pagrabos (zemnīcās). Rezerves pozīcijas atradās netālu no 456. KAB. Uz rezerves pozīcijām lielgabali tika pārvietoti reizi gadā, mācību laikā. Izveidot pozīcijas pie Krasnoflotskajas baterijas bija izdevīgi arī tādēļ, ka tās rīcībā bija jauna RLS. Mobilā baterija Lūžņā darbojās līdz sešdesmito gadu sākumam, pēc tam divīzija tika izformēta un lielgabali CM-4-1 pārdoti Ēģiptei. Pavisam Padomju Savienībā tika izgatavoti 140 SM-4-1 lielgabali.

No 110. divīzijas palika tikai 456. KAB, kura kaujas dežūrā nostāvēja līdz 1975. gadam.

Lielgabalu vietā nāk raķetes

Lūžņā krasta artilēriju nomainīja ar krasta raķetēm. Šeit tika izvietots 10. krasta aizsardzības raķešu artilērijas pulks. Pulka rīcībā tika nodotas pirmās PSRS krasta aizsardzības raķetes „Sopka”. PSRS Eiropas daļā šādi pulki bija tikai četri. Viens Kurzemē, viens Baltiskajā (Kaļiņingrada), viens Balaklāvā, Melnajā jūrā, un viens uz Kildinas salas Barenca jūrā.

Krasta aizsardzības raķešu iekārta “Sopka”

Šobrīd krasta aizsardzības raķetes var aplūkot aviācijas muzejā pie Rīgas lidostas.

Izmantojot jau esošās KAB infrastruktūru, tā tika papildināta ar garažām raķešu transportēšanas un uzstādīšanas automašīnām. RLS novietošanai tika pielāgota viena no vecajām lielgabalu pozīcijām. Otrajā lielgabalu pozīcijā tika izveidots rezerves komandpunkts.

1963.gadā Kubas krīzes laikā krasta aizsardzības raķetes tika nosūtītas uz Kubu. Pēc divu mēnešu ceļošanas tās atgriezās Lūžņā.

1993.gadā Padomju karaspēks atstāja Lūžņu un Olmaņus, paņemot līdzi tikai raķetes un lādiņus. Viss pārējais inventārs tika nodots Latvijas valstij. Un KAB izzagšana varēja sākties…