Šoreiz gadījās pabūt lieliski saglabātā, precīzāk sakot – daudz neaiztiktā civilās aizsardzības patvertnē, kas atrodas zem vienas no Liepājas izglītības iestādēm. Visas hermētiskās durvis darbojas, ir tualetes, kā arī gaisa apmaiņas sistēma, kas darbojas uz elektromotoriem, kā arī, strāvas padeves zuduma gadījumā, ar roku darbināmi gaisa pumpji. Telpas tajā diezgan plašas, nosacīti tīras. Kā jau patvertnēs paredzēts – ieeja gan no telpām, gan ēkas ārpuses. Drošas slēptuves bija iekārtotas gandrīz visu lielāko uzņēmumu un stratēģiski svarīgo objektu tuvumā pie “Liepājas metalurga”, “Laumas”, “Hidrolata”, pasta, slimnīcas un citās vietās. Vienu no pēdējām modernākajām patvertnēm uzcēla Okeāna zvejas flotes Liepājas bāzes teritorijā. Kopumā pilsētā civiliedzīvotāju glābšanai bija paredzēti 24 lielāki un mazāki bunkuri. Vairākās pazemes patvertnēs, piemēram, “Liepājas metalurgā”, “Laumā”, vēl tagad glabājas gāzmaskas un dažādi dezaktivācijas līdzekļi.
Kad vietējie kompartijas līderi darbaļaudīm svarīgos lēmumus vēl pieņēma vecajā mājvietā – Graudu ielā 45, nama lielo pagrabu pārveidoja par patvertni. Tajā atradās tiem laikiem moderna gaisa filtrācijas sistēma, kurai potenciālos bunkura iemītniekus vajadzēja pasargāt no radioaktīviem putekļiem. Taču vislielākās rūpes par atbildīgiem partijas, padomju darbiniekiem un uzņēmumu vadītājiem valsts izrādīja piecdesmitajos gados, kad sākās “L” konfigurācijas ēku būvniecība K.Marksa (Graudu) un Pasta ielas stūrī.
Zem ēkām izbūvēja pagrabus ar īpaši biezām dzelzsbetona sienām. Bunkuri bija pasargāti no mitruma, un cilvēki varēja cerēt palikt dzīvi pat pēc ēku sagrūšanas. Mājās iekārtoja autonomu ūdensapgādi un kanalizāciju, lai kara gadījumā vienā ķēdē savienoto namu komunikācijas varētu funkcionēt neatkarīgi no pārējās pilsētas. Dzīvokļus Graudu ielā 43 piešķīra pirmām kārtām partijas funkcionāriem un uzņēmumu vadītājiem.
Bet zem nama, kas atrodas Pasta ielas pusē, iekārtoja atsevišķu bunkuru. No tā civilās aizsardzības speciālistiem, ja tāda nepieciešamība rastos, vajadzēja koordinēt iedzīvotāju evakuāciju no pilsētas un uzturēt sakarus ar Rīgu. Patvertnē, kur vēl nesen atradās sakaru iekārtas, tagad izvietots mēbeļu veikals, bet nama pagalmā vēl saglabājusies rezerves izeja jeb šahta. Nav apstiprinājušās baumas par to, ka no Graudu ielas galvenā bunkura stiepies speciāls sakaru kabelis līdz pat Maskavai. Civilās aizsardzības speciālisti varēja sazināties tikai ar Rīgu, taču Arnis Mūrnieks atzina, ka kara gadījumā diez vai varētu sazvanīt kādu kopējai līnijai pieslēgtu abonementu. Valdītu haoss un sajukums, cilvēki zvanītu cits citam un sakaru iekārtas būtu pārslogotas.
Patvertnes apmeklējums notika 2007. gadā un man nav precīzu ziņu par partvertnes likteni pēc ēkas rekonstrukcijas, pieļauju, ka speciālais aprīkojums ir demontēts.
2007. gads. Autora fotogrāfijas
Izmantotie informācijas avoti: Laikraksts Kurzemes Vārds 1998. gada 21.janvāris, Gundars Matīss “Pazemē”:
1998. gada 21. janvāris PAZEMĒ
Bija laiks, kad visiem padomjzemes pilsoņiem mēģināja iedvest, ka naidīgās kapitālisma valstis ar atombumbām gatavojas noslaucīt no zemes virsas visus sociālisma sasniegumus. Lielākajās Latvijas un citu PSRS republiku pilsētās būvēja dzelzsbetona pazemes patvertnes, kur briesmu gadījumā iedzīvotājiem vajadzētu slēpties no aviācijas uzbrukumiem un kodolieroču sprādzienu sekām. Kaut arī bērnam bija skaidrs, ka atomkara gadījumā izdzīvos tikai neliela daļa cilvēku, valsts nevajadzīgo bunkuru celtniecībai izlietoja milzīgus līdzekļus. Tagad vairāk nekā 20 Liepājas pilsētā būvētās patvertnes, kas bija domātas civiliedzīvotāju glābšanai, stāv tukšas vai arī tās privatizējuši uzņēmēji. “Kurzemes Vārds” piedāvā nelielu ieskatu Liepājas pazemes bēdīgi slavenās arhitektūras pagātnē un šodienā.
Gundars Matīss
Baumas par superslepenu bunkuru neesot pamatotas
Bijušais Liepājas kara komisārs Arnis Mūrnieks, kurš vēlāk strādāja par Ārkārtējo situāciju operatīvā centra evakuācijas inspektoru un dispečeru, atceras, ka kādreiz izstrādāta īpaša karte. Tajā bija redzamas Latvijas pilsētas, pret kurām padomjzemes ienaidnieki it kā plānoja pirmo iznīcinošo triecienu. Raķetes notēmētas uz Liepāju, Daugavpili, Rīgu un Rēzekni. Astoņdesmitajos gados kodollādiņš līdz mūsu pilsētai varēja atlidot astoņās, divpadsmit minūtēs, tāpēc neviens reāli domājošs cilvēks necerēja, ka tik īsā laikā paspēs aizskriet līdz tuvākajam pazemes bunkuram, līdzi paņemot gāzmasku un aptieciņu. Tomēr drošas slēptuves bija iekārtotas gandrīz visu lielāko uzņēmumu un stratēģiski svarīgo objektu tuvumā – pie “Liepājas metalurga”, “Laumas”, “Hidrolata”, pasta, slimnīcas un citās vietās. Vienu no pēdējām modernākajām patvertnēm uzcēla Okeana zvejas flotes Liepājas bāzes teritorijā. Kopumā pilsētā civiliedzīvotāju glābšanai bija paredzēti 24 lielāki un mazāki bunkuri. Vairākās pazemes patvertnēs, piemēram, “Liepājas metalurgā”, “Laumā”, vēl tagad glabājas gāzmaskas un dažādi dezaktivizācijas līdzekļi.
Par patvertnēm, kas bija militārpersonu rīcībā, precīzu ziņu vairs nav. Šādu informāciju nav izpauduši pat pilsētas kara komisāram. Taču Mūrnieka kungs ir pārliecināts, ka nekādi superslepeni bunkuri Liepājā un Karostā nav bijuši. Arī baumas par to, ka īpaši nodrošināta patvertne atradusies zem Kompartijas pilsētas komitejas ēkas, nav pamatotas. To apliecināja arī nama Graudu ielā 50 pašreizējais pārvaldnieks Ojārs Šics. Tomēr par partijas atbildīgiem funkcionāriem, uzņēmumu direktoriem bija padomāts vairāk nekā par citiem mirstīgajiem.
Priekšniekiem cēla īpašas patvertnes
Kad vietējie kompartijas līderi darbaļaudīm svarīgos lēmumus vēl pieņēma vecajā mājvietā – Graudu ielā 45, nama lielo pagrabu pārveidoja par patvertni. Tajā atradās tiem laikiem moderna gaisa filtrācijas sistēma, kurai potenciālos bunkura iemītniekus vajadzēja pasargāt no radioaktīviem putekļiem. Taču vislielākās rūpes par atbildīgiem partijas, padomju darbiniekiem un uzņēmumu vadītājiem valsts izrādīja piecdesmitajos gados, kad sākās “L” konfigurācijas ēku būvniecība K.Marksa (Graudu) un Pasta ielas stūrī.
Ojārs Šics atceras, ka zem ēkām izbūvēja pagrabus ar īpaši biezām dzelzsbetona sienām. Bunkuri bija pasargāti no mitruma, un cilvēki varēja cerēt palikt dzīvi pat pēc ēku sagrūšanas. Mājās iekārtoja autonomu ūdensapgādi un kanalizāciju, lai kara gadījumā vienā ķēdē savienoto namu komunikācijas varētu funkcionēt neatkarīgi no pārējās pilsētas. Dzīvokļus Graudu ielā 43 piešķīra pirmām kārtām partijas funkcionāriem un uzņēmumu vadītājiem.
Bet zem nama, kas atrodas Pasta ielas pusē, iekārtoja atsevišķu bunkuru. No tā civilās aizsardzības speciālistiem, ja tāda nepieciešamība rastos, vajadzēja koordinēt iedzīvotāju evakuāciju no pilsētas un uzturēt sakarus ar Rīgu. Patvertnē, kur vēl nesen atradās sakaru iekārtas, tagad izvietots mēbeļu veikals, bet nama pagalmā vēl saglabājusies rezerves izeja jeb šahta. Nav apstiprinājušās baumas par to, ka no Graudu ielas galvenā bunkura stiepies speciāls sakaru kabelis līdz pat Maskavai. Civilās aizsardzības speciālisti varēja sazināties tikai ar Rīgu, taču Arnis Mūrnieks atzina, ka kara gadījumā diez vai varētu sazvanīt kādu kopējai līnijai pieslēgtu abonementu. Valdītu haoss un sajukums, cilvēki zvanītu cits citam un sakaru iekārtas būtu pārslogotas.
Civilās aizsardzības mācības Liepājā rīkotas visai bieži, regulāri darbinātas trauksmes sirēnas, taču reālas briesmas nekad tā īsti neesot draudējušas. Valstvīri un viss civilās aizsardzības dienests nervu spriedzi izjuta tikai tajā laikā, kad padomju armija iesoļoja Ungārijā un Čehoslovakijā, lai apspiestu sacelšanos pret komunistisko valdību. Neviens tolaik nav īsti zinājis, kāda būs Rietumu un ASV reakcija.
Vairāki uzņēmumi būtu strādājuši arī kara laikā
Bunkurus iekārtoja ne tikai iedzīvotāju drošībai. Bija plānots, ka daļa rūpnīcu turpinātu darbu, pielāgājot savu ražošanu militārās rūpniecības vajadzībām un pārtikas preču ražošanai. Katra uzņēmuma vadītāji zināja, kā strādāt ārkārtējas situācijas gadījumā. Piemēram, darbu turpinātu daļa metalurgu. “Hidrolatā” vajadzēja pārkārtot ražošanu, lai sāktu ražot mīnmetējus, Apavu fabrika izgatavotu zābakus armijas vajadzībām utt. Pārējos iedzīvotājus, kurus nebija plānots iesaistīt ne pārtikas preču ražošanā, ne stratēģiski svarīgu objektu, piemēram, pasta, telekomunukāciju tīkla apkalpošanā, vajadzēja evakuēt no Liepājas. Pilsētas iedzīvotājus bija plānots izmitināt Saldū, Priekulē un Rudbāržos. Daļu liepājnieku cerēja evakuēt ar kuģiem uz Pāvilostu. Tagad atklājušies arī daži pikanti sīkumi. Daļu metalurgu kara gadījumā plānoja ar autobusiem vest uz Priekuli. Astoņdesmitajos gados pilsētiņas vadītāji piekrituši briesmu gadījumā pieņemt tēraudkausētājus, ja tiks izpildīta kāda viņu prasība. Metalurgiem vajadzējis uzcelt pilsētas centrā sabiedrisko tualeti…
Daži informācijas avoti apliecināja, ka Centrālā slimnīca būvēta tik tālu no pilsētas centra ne jau tāpēc, lai slimnieki varētu elpot tīrāku un veselīgāku gaisu. Bija cerības, ka bombardēšanas laikā lielā ēka paliktu neskarta un to varētu pārveidot par hospitāli.
Karostas lāsts
Nav jābūt īpaši izglītotam militāros jautājumos, lai saprastu, ka par bailēm no iespējamā kodoluzbrukuma vai aviācijas uzlidojuma liepājnieki varēja pateikties Karostai un tur izvietotajiem lielajiem un militārā ziņā stratēģiski svarīgajiem militārajiem spēkiem. Armijas vīriem bija savas patvertnes, bunkuri un aizsardzības plāni. Uzbrukuma gadījumā galvenajam koordinējošajam spēkam – padarmijas raķešu brigādes komandpunktam vajadzējis izvietoties pazemes štābā O.Kalpaka ielas rajonā pirms Gaisa tilta. Bet kāda cita dziļāka, zem zemes izvietota, patvertne ar autonomu elektroenerģijas sistēmu, ūdensapgādi un citām ērtībām atradusies kādā no Karostas militārajām daļām. Tagad bunkuru vairs neizmanto, bet krāsaino metālu zagļi paspējuši demontēt ar dīzeļdegvielu darbināmo elektrostaciju. “Kurzemes Vārda” fotogrāfs apgalvo, ka savulaik blakus Karostas bunkuram savām acīm redzējis šahtu, kurā bijusi balistiskā raķete, taču oficiālie avoti līdz šim noliedz, ka Liepājas teritorijā bijuši kodolieroči.
Pašlaik pazemes arhitektūras dzelzsbetona šedevri palēnām komercializējas. Uzņēmēji sapratuši, ka ūdensnecaurlaidīgās sienas un griesti ir laba vieta preču glabāšanai un slēgtās telpas var izmantot pat zivju kūpināšanai. Pret to nevienam īpašu iebildumu nav. Kā teica Municipālās policijas Ārkārtējo situāciju nodaļas priekšnieks Agris Dumpenieks, Ministru kabineta lēmums, kas stājās spēkā 1994.gada 1.janvārī, paredz, ka valsts civilās aizsardzības mērķiem domāto patvertņu uzturēšanai līdzekļus nepiešķirs un ārkārtējo situāciju dienestiem par tām nav jārūpējas. Un nav jau arī vajadzīgs, teica Agris Dumpenieks, jo atomkaram vairs negatavojamies.
Šis raksts ir lasīts jau 236 reizes!
