Vācu virspavēlniecības viltīgais plāns kļuva zināms Maskavai un izgāzās, pateicoties Maskavas kontrpasākumiem. Tādēļ „Olgas” celtniecība pie Oršas (Baltkrievijā) zaudēja jēgu un netika pabeigta. Domājams, ka celtniecības darbu pārtraukšana rosināja situācijas krasās izmaiņas Austrumu frontē, kā arī nebeidzamās grūtības, ar ko saskārās Todta Organizācijas vadība, būvējot vērienīgo „Milža” („Riese”) kompleksu.

Paredzētā objekta celtniecības vietas izvēli ietekmēja nozīmīgs arguments – Lejassilēziju būtu grūti sasniegt angļu aviācijai, kas jau nopietni apdraudēja Vācijas rietumu apgabalus un saskaņā ar „Lindermana plānu” kopš 1942. g. vidus nerimtīgi bombardēja rietumu Vācijas rūpniecības objektus. Lejassilēzijas rūpniecības rajons Vācijā bija pēc nozīmīguma otrais, un daudzu rūpniecības objektu koncentrācija šajā rajonā varētu nodrošināt ne tikai komandcentra „Riese” bezrūpju eksistenci, bet arī to armijas daļu apgādi, kas iesaistītas Rietumu frontes kaujās. Pat vispesimistiskākās prognozes 1943. g. nogalē neparedzēja, ka šīs teritorijas būs jāzaudē, kad uzbruks Sarkanās armijas daļas no austrumiem.

1943. gada 1. novembrī pēc projekta sakārtošanas un apkaimes rekognoscēšanas Lejassilēzijā 36 km garajā Eulengebirges (Eulengebirge) kalnu grēdā sākās celtniecības darbi. Objekta pirmās būves tapa rietumos no Dorfbahas. Sarežģītajam reljefam ar biezu mežu apaugušajām aizām vajadzēja kļūt par „Milža” patvertņu izkliedētā kompleksa sistēmas drošu slēptuvi. Šis celtniecības rajons turpmāk visos dokumentos tika dēvēts par Špergelandes slēgto rajonu un nepiederošām personām būs aizliegts.

Kompleksa "Milzis" objektu izvietojuma plāns

Dažādos dokumentos nereti minēts, ka kalnāja darbi objektā „Riese” sākti jau 1943. g. nogalē. Taču problēmas rūpīga izpēte liecina, ka minētajās publikācijās faktiski runāts par Krupa rūpnīcas pārvietošanu no Esenes un bijušās tekstilfabrikas rūpnieciskajām telpām Glušicē. Tām vajadzēja kļūt par pagaidu rūpniecības zonu, kamēr tiks pabeigta pazemes rūpnīcas celtniecība, kurā paredzēts ražot turboreaktīvos dzinējus vācu slepenajam iznīcinātājam ME – 262. Lejassilēzijas privātā celtniecības koncerna „Sonderbauvorhaben Niederschlesien” vadībā pazemes rūpnīcu cēla krievu karagūstekņi un koncentrācijas nometņu ieslodzītie. Tikai 1944. g. aprīlī celtniecības darbus sāka vadīt OT. Atbilstoši H. Dorša liecību materiāliem, kas tapuši Nirnbergas procesa izmeklētāju darbības rezultātā, „Riese” bija paredzēts ap 20 tūkstošiem cilvēku. Taču... projekta pārvaldes vadītājs Zigfrīds Šmelhers (Siegfried Schmelcher) jau min daudz konkrētākus skaitļus par šī objekta projektēto resursu iedalījumu:

 

• PGA (pretgaisa aizsardzības) objekta personāls: 6 640 cilvēku.
• FHQ (Hitlera štāba dzīvoklis): 752 štata darbinieki, 1858 personīgās apsardzes locekļi, kā arī 5832 „speciālā personāla cilvēki”.
• OKN (sauszemes karaspēka štābs): 2523 cilvēki – virspavēlniecība un ģenerālštāba personāls, 983 ģenerāļi, 2079 – tehniskais personāls, 1903 papildštata cilvēki izkliedēti 25 km rādiusā no galvenās mītnes.
• SS (Slepenais dienests): reihministra Mārtina Bormana personiskajām vajadzībām paredzētas 2004 cilvēku vietas, reihfīrera slepenajam dienestam – 1541 cilvēks.
• OKL (gaisa spēki): štābam – 229 cilvēki.

Atbilstoši Hitlera īpašam rīkojumam jūras spēku štābam kompleksā vieta netika paredzēta.

• Kopā: 26 344 cilvēki.

 

1943. g. 17. decembrī Hitlera personiskais adjutants Fon Belovs, Havers Doršs un Leopolds Millers ieradās Rastenburgā, lai rezumētu sarunas un galīgi apstiprinātu celtniecības plānus, kā arī lai mainītu dažu objektu agrāk plānoto atrašanās vietu tās nelabvēlīgo ģeoloģisko apstākļu dēļ. Tehniskā projekta apspriešanas gaitā Millers izmanto iespēju izdarīt tajā dažas tehnoloģiskas korekcijas, kas kopumā ļautu vietumis saīsināt celtniecības etapus. Visas prasības tika apmierinātas, un trijotne šķīrās, lai turpinātu darbu.

 

Taču jau pavasarī nācās saskarties ar darbaspēka trūkuma problēmu. Par to nekavējoties tika ziņots virspavēlniecībai. 1944. g. 6. aprīlī Ā. Hitlers uzdeva SS reihsfīreram Heinriham Himleram steidzami atrisināt radušos problēmu.

 

Atrisinājums pieteicās pats, jo 1944. g. 19. martā Vācija, par ieganstu uzrādot „ebreju jautājuma risinājuma” sabotēšanu, okupēja Ungāriju – savu bijušo sabiedroto. Objekta celtniecībai tika nolemts izmantot gandrīz vienu miljonu lielo ebreju diasporu Ungārijā. No geto uz Vāciju aizveda ap 90 tūkstošiem Ungārijas ebreju. Taču nebūt ne viss veicās tik gludi...

 

1944. g. 9. maijā Alberts Špērs žēlojās Vācijas bruņoto spēku virspavēlniecības štāba priekšniekam Hermanim Keitelam, ka tikai 50 – 60 tūkstoši no Vācijā atgādātajiem ebrejiem esot derīgi darbam. Pārējie 200 tūkstoši – sirmgalvji, bērni, slimie – pilnīgi nederot smagajiem darbiem kalnos. Tajā pašā laikā strādnieku izvietošanai paredzēto baraku celtniecība turpinājās, un drīz vien ieradās to iemītnieki – Polijas ebreji no izformētā Lodzas geto.

 

1944. g. no aprīļa līdz jūnijam Todta un SS dienesti vadīja gigantiskās būves drošības sistēmu, precizēja darbaspēka izkārtojumu un infrastruktūru. Lai nodrošinātu slepenību, visas ieslodzītajiem un brīva līguma strādniekiem uzceltās būves nosacīti tika sauktas – „strādniekiem”.

 

Strādnieku nometņu struktūra bija šāda:

 

Arbeitslager Riese (AL Riese)

1. Dörnhau (Kolce)
2. Erlenbusch (Olszyniec)
3. Falkenberg (Sokolec)
4. Fürstenstein (Książ)
5. Kaltwasser (Zimna)
6. Lärche (k. Głuszycy)
7. Märzbachtal (k. Głuszycy)
8. Säuferwasser (k. Głuszycy)
9. Schotterwerk (Głuszyca Górna)
10. Tannhausen (Jedlinka)
11. Wolfsberg (góra Włodarz)
12. Wüstegiersdorf (Głuszyca)

Par strādnieku nometņu atbildīgo komandantu tika iecelts SS hauptšturmfīrers Alberts Līdkemeijers (SS-Hauptsturmführer Albert Lüdkemeyer). „Milža” administrācija dzīvoja Vīstengīrsdorfas (Wüstegiersdorf) ciematā.

Atsaucoties uz izmeklētāju Dariušu Garbu (Dariusz Garba), kura materiālos iekļauti fragmenti no 1944. g. 22. aprīlī rakstītās veselības aizsardzības pārvaldes vadības vēstules, pirmie koncentrācijas nometnes „Grosrosena” (Konzentrationslagers Groß-Rosen) ieslodzītie uz celtniecības kompleksu „Riese” tika nosūtīti jau 1944. g. aprīļa beigās. Gūstekņi trīs maiņās dienām un naktīm kalās klintīs, spridzinot un izkapājot bezgalīgus tuneļus. Darba traumatisms bija neiedomājami liels, gūstekņi gāja bojā gan no pārguruma, gan zem nobrukumiem. Norises Austrumu un Rietumu frontēs nacistu kliķei kļuva arvien nelabvēlīgākas, tādēļ droša patvēruma nepieciešamība bija īpaši akūta. Kompleksa celtniecību steidzināja zvani gan no Berlīnes, gan virspavēlniecības.

„Milža” gūstekņi

Būtu maldīgi apgalvot, ka kompleksu „Riese” cēla tikai ungāru un poļu ebreji. Vēsture saglabājusi Vīstegīrsdorfas „darba nometnes” hospitāļa uzskaites kartītes, kurās secīgi norādīta hospitalizēto gūstekņu nacionalitāte... Poļi, ungāri, rumāņi, čehi, grieķi, vācieši, dienvidslāvi, krievi, holandieši, beļģi, francūži un pat luksemburgieši, un viens itālis...

Darba nometnes „Riese” ieslodzīto dzīves apstākļi bija necilvēcīgi. Katrā nelielajā barakā ar 9 – 12 m2 platību tika izmitināti 15 cilvēki.

Pirmajiem, kas ieradās nometnē 1944. g. pavasarī, nācās gulēt tieši uz zemes, paklājot vienīgi salmus. Vēlāk tika sanaglotas guļvietas, taču nav grūti aprēķināt, ka vienam ieslodzītajam paredzēts barakas laukuma nepilns kvadrātmetrs. Netika ievērotas higiēnas prasības, tādēļ nometnēs bieži uzliesmoja epidēmijas. Sevišķi nežēlīgi smagā darba novārdzinātos gūstekņus pļāva vēdertīfs un dizentērija. Par nokārtošanās vietu kalpoja nometnes tālīnākajā zonā izrakta bedre. Gūstekņi nepārtraukti tika pakļauti uzraugu patvaļai. Incidentus bieži izraisīja avārijas un neproduktīvais darbs. Pārcilvēciskais darbs un šausmīgie dzīves apstākļi ātri sagrāva gūstekņu veselību, un tie, kas vairs nespēja negausīgi strādāt, nekavējoties tika nosūtīti uz Aušvices un Osvencimas gāzes kamerām, kur 15 milzīgu krematoriju krāsnis dienu un nakti pārvērta cilvēkus pelnos. Šī materiāla autoram zināmas divas lielas ieslodzīto pārvietošanas no „Milža” nometnes uz Aušvici. Tās notika 1944. g. septembrī un oktobrī.

„Milža” tapšana

1944. g. marta sākumā Hitlers uzdeva H. Doršam izkontrolēt darba norisi „Milža” kompleksā un vienlaikus organizēt kompleksa pirmā objekta nodošanu pusgada laikā. Kā rakstīts vairākos avotos, Doršs pilnībā paļāvās projekta tehnisko vadītāju kompetencei un, ieradies celtniecības vietā, ar darbu iepazinās, taču nekā ārkārtēja nepasāka, lai to steidzinātu. Celtniecība jau bez īpašiem pasākumiem noritēja neticamā tempā.

 

Atbilstoši Todta Organizācijas tehniskajām atskaitēm darbi tika tā forsēti, ka klintīs izcirsto galeriju tehnoloģiskajam novērtējumam gluži vienkārši nebija laika. Tādēļ projekta vadītājs Duve (Duwe) kopā ar doktoru Kresu tika steidzami izsaukti uz objektu, lai organizētu projekta tehnisko inspekciju. Apskates laikā tika pieņemtas norādes par dažām nenozīmīgām izmaiņām, kopumā paveikto vērtējot par apmierinošu.

 

Īpaša uzmanība jāvelta galeriju kompleksa celšanas unikālajai tehnoloģijai, kas paredzēja klintīs izcirstos tuneļus „apšūt” ar 30 – 60 cm biezu betona slāni, pievienojot gumijas veida pildījumu. Kā liecina atskaite, tuneļu galveno posmu „apšūšana” ar 25 cm biezu betona slāni bija pabeigta. Pavasara nogalē tika pabeigti arī drenāžas sistēmas ieguldīšanas darbi. Drenāžai bija jāizvada ūdens no klintīs izcirstajiem tuneļiem.

• 
• 
• 
•  

1944. g. 20. jūnijā ministrs A. Špērs ieradās galvenajā mītnē un ziņoja Hitleram par jaunā patvēruma izbūves triecientempu.

 

Tajā pašā laikā tika apstiprināts ģenerālmajora Šmunda lēmums pārcelt sauszemes karaspēka štābu no Maiervaldes uz Maibahlageru Austrumprūsijā. Tādēļ bija nepieciešams paplašināt turienes kompleksu, uzceļot dažus papildbunkurus objektā. „Maibaha I” un piecus bunkurus objektā „Maibaha II” (Maybach I, Maybach II).

Mērķtiecīgi pieminēju jaunu objektu „Maibahlager” (Maybachlager), kas atrodas starp Vinsdorfas un Cosenes ciematiem uz dienvidiem no Berlīnes. Pieminēju tādēļ, ka Franča Seidlera un Dītera Zīgerta grāmatā „Hitlera slepenie dzīvokļi” (Hitler`s Secret Headquarters) – droši vien neprecīza tulkojuma dēļ no vācu valodas – minētā frāze izteikta objekta „Riese” izbūves kontekstā. Tur rakstīts par kaut kādiem „blokiem”. Domājams, ka tulkotāji ar tiem sapratuši sauszemes karaspēka štāba „Maibahlager” slepenā kompleksa izbūvi. Leģendārie „bloki” visai bieži pieminēti dažādos avotos. Taču atgriezīsimies pie 1944. g. jūnija notikumiem.

 

Apspriedes laikā tika nolemts forsēt kompleksa „Riese” pirmā objekta Fīrstenšteinas pils pārbūvi. Pilij bija jākļūst par Hitlera rezidenci. Tā tika pārbūvēta praktiski no nulles un savienota ar divu līmeņu bunkuru sistēmu, kas izkalta klintīs zem pils.

 

 

Ā. Hitlers neatlaidīgi steidzinājis A. Špēru un nez kāpēc pēkšņi izteicis kategorisku vēlmi, lai pirmais objekts tiktu nodots 1944. g. 1. novembrī. Vienlaikus Hitlers izteicis arī pāris ar bunkura izbūvi saistītus rīkojumus – apstākļiem rezidencē jābūt askētiskiem, bunkurs jāiekārto ar koka mēbelēm.

 

Jāatgādina, ka par Pleskas prinča lēņu pils pārbūvi, lai to pārvērstu par reiha vadības rezidenci, pirmais savās atmiņās rakstījis bijušais pils pārvaldnieks Fihts (Ficht). Viņa atmiņas publicētas 1954. g. Šveices – Vācijas laikrakstā „Neue Zürcher Zeitung”.

 

Fihts atceras, ka drīz pēc pils pārbūves sākšanās nākamajā rezidencē ieradušies 35 arhitekti un tūlīt ķērušies pie darba. Pie agrāk nepieejamā pils iekšējā pagalma uzbērts 50 metru augsts valnis, uz kura uzbūvēts autoceļš.

 

Pati pils sadalīta dažādos iecirkņos ar īpašiem uzdevumiem. Piemēram, rezidencē bija gobelēnu zāles, no kurām viena, pakļaujoties Hitlera prasībai, pārbūvēta par „itāliešu istabu”. No šīs telpas vedis lifts uz 50 metru dziļumā izbūvēto patvertņu sistēmu. Par projekta kraso izmaiņu cēloņiem runāsim mazliet vēlāk. Kopumā visas telpas bijušas skrupulozi saplānotas. Piemēram, no terases ieeja vedusi uz banketa zāli, bet, nodrošinoties pret pēkšņu avio uzlidojumu, terasei bijusi arī avārijas izeja, kas vedusi uz divu līmeņu patvertņu sistēmu.

 

Pils pazemes sistēma bija 950 metru gara un 3200 m2 liela. Šo pazemes daļu, dienu un nakti strādājot, izbūvēja 2000 ieslodzīto, un tikai 800 no tiem bija ieradušies no Grosrosenas nometnes.

 

Pēc grandiozās pārbūves pilī atradās daži komfortabli apartamenti Hitlera ģimenei, dažas nelielas istabas viņa personiskajam sulainim Artūram Kannenbergam. Pašiem tuvākajiem līdzgaitniekiem un viesiem paredzēti trīs dzīvokļi un 20 vienvietīgi numuri. Piecas istabas piešķirtas Hermanim Gēringam.

 

Pievērsīsim uzmanību tam, ka 1944. g. vasaras vidū īpaši nepieciešams kļuva kalnu inženieru privāto firmu civilo speciālistu darbs. Šo firmu strādnieki, kas atbilstoši 1941. g. 30. maija pavēlei bija ar līgumu saistīti OT darbā, tagad tika atbrīvoti no karadienesta.

 

Todta Organizācijas sakoncentrētie kalnbūvniecības arteļi cītīgi piemērojās grandiozā objekta celtniecības prasībām. Taču negausīgā attieksme pret darbaspēku un būves neticamais temps lika sevi manīt. Drīz vien projekta vadība saskārās ar šķietami neatrisināmu problēmu – katastrofāli sāka trūkt darbaspēka. Grosrosenas nometnes ieslodzīto resursi izsīka. Kritās darba ražīgums, pieauga mirstība... Brieda nepatīkama saruna virspavēlniecībā.

 

Nav lieki atgādināt, ka visi notikumi, par kuriem runāsim saistībā ar „Milža” celtniecības vēsturi, tā vai citādi sakļāvās ar vācu tautas vispārīgo traģēdiju, kad tā tika ierauta kara mutulī, pateicoties valsts pārvaldes grožus ieguvušajiem politikāņiem un paranoiķiem. Šādos apstākļos armijas aprindās sāka briest prethitleriska kustība. Pieredzējušiem armijas priekšniecības pārstāvjiem kļuva skaidrs, ka Vācija nevarēs karot ar visu pasauli un iebruks bezdibenī. Tā kā likumīgā ceļā gāzt Hitleru no valsts pārvaldes „troņa” nebija iespējams, tika pieņemts lēmums diktatoru iznīcināt fiziski. Par praktisko pasākuma organizētāju kļuva Vācijas izlūkošanas dienesta vadītājs admirālis Kanariss. Pieredzējušais izlūks vienmēr par soli apsteidza gestapoviešu spiegus, kas lavījās pa sazvērnieku pēdām. 1944. g. sākumā. Artūrs Nēbe brīdināja izlūkošanas šefu admirāli Kanarisu par gestapoviešu iespējamo uzbrukumu abvēram. Pieredzējušajam izlūkam tik tikko pietika laika, lai novērstu sacelšanās galveno dalībnieku iegāšanos. Izlūkošanas pārvaldē iebrukušie gestapovieši atrada vienīgi nenozīmīgus kompromātus pret trim izlūkošanas virsniekiem. Sasprindzinājums starp gestapo un apvēru sasniedz apogeju. Vācijas armija un politiskā vadība šķēlās. Pie Veimāras republikas bijušā ārlietu ministra atraitnes Hannas Solf mājas gestapo ierīkotā slēpņa iekrita MID sūtnis Kīns, abvēra virsnieks Gēre un valsts padomnieks fon Moltke. Neraugoties uz to, ka visi trīs nevienojušies balstījās uz ieriekš sagatavotu leģendu, izlūkošanas virsnieka Gēres aizturēšana sagādāja Kanarisam ļoti lielas nepatikšanas. Cilpa ap izlūkošanas šefa kaklu savilkās. Skandāls uzliesmoja, kad virsnieki, uz kuriem krita aizdomas par antihitlerisku darbību, tieši no gestapo slepenās izsekošanas valgiem aizgāja uz rietumiem. Satracinātais Hitlers pavēlēja Himleram nekavējoties apvienot apvēru ar SD, apvēra pārvaldes aparātu izformēt, bet slaveno izlūkošanas vadītāju pārprofilēt par tirgoni un ekonomistu. Taču „sirmā lapsa”, kā sauca Kanarisu, nebūt nedomāja padoties, un operācija „Valkīra” iegāja izšķirošajā fāzē...

 

Saskaņā ar rūpniecības un reiha apbruņošanas ministrijas formulāru, ko 1944. g. 14. jūnijā bija parakstījis A. Špērs, visus „Milža” projekta darbus ar Berlīnes biroja starpniecību vajadzēja koordinēt arhitektam Herbertam Rimplam (Herbert Rimpl), kam ar Hitlera pavēli 1943. g. bija piešķirts profesora nosaukums. Jāatgādina, ka nacistu virsotnes ticība H. Ripmla profesionālismam bija tik liela, ka viņš ar ekskluzīvām tiesībām varēja ekspertīzei pakļaut visus aizsardzības projektus, kas prasījušie vairāk par miljonu reihsmarku lielus izdevumus. Rimpla „rasējamā dēļa pārbaudei” tika pakļauti tādi slaveni reiha projekti kā pazemes fabrika „Doggeverk”, aviācijas dzinēju rūpnīca „VMW 801”, pazemes rūpnīca „V 521” un citi ievērojami virszemes un pazemes objekti...

 

Mūsu izziņa: Herberts Rimpls 1944. g. pieņēma priekšlikumu sadarboties ar „Arbeitsstab Wiederaufplanung” (atjaunošanas štābs), piedalījās Vupertāles un Rimszeida pilsētu atjaunošanas projektu izstrādei. 1945. g. janvārī sagatavoja Fridrihshāfenas pilsētas atjaunošanas plānu. Līdz 2945. g. maijam Rimpls, būdams celtniecības direktors, vadīja „Wohnungswerke AG Watenstedt-Salzgitter”  ("Reichswerke - Hermann-Göring") un vienlaikus pildīja arī firmas „Montanblock-Baustab GmbH” direktora pienākumus. Taču turpināsim...

 

Tātad piecas dienas pēc tam, kad par projekta galveno inženieri tika iecelts profesors Rimpls, 1944. g. 19. jūnijā ministrs Špērs un OT vadība no jauna ieradās Hitlera galvenajā lauku mītnē „Wolfschanze” pie Rastenburgas. Vizītes pamattēma – kompleksa „Riese” celtniecības norise. Taču vienlaikus tika apspriestas arī citas problēmas un saskaņots plāns par celtniecības resursu pārsviešanu no Austrumprūsijas mītnes. Tas viss uzskatāmi liecina par darbaspēka trūkuma saasināšanās vērienu.

 

Rezultātā tika nolemts: no savu nozīmi zaudējušā objekta „Wolfschanze” celtniecības uz Lejassaksiju jānosūta 800 brīvprātīgu strādnieku. Darba apspriedes rezultātu ietekmēti, projekta vadītāji galveno mītni atstāja bez īpašas pašpaļāvības. Un, lūk, kāpēc...

 

Ļoti interesantas ziņas par šīs jūlija apspriedes apstākļiem, kas izgaismo gan nacistiskās Vācijas līdera negaidītās „itāliešu vēsmas”, gan augstāk minētās apspriedes rezultātus, rodamas Nirnbergas procesa materiālos.

No tiesājamā H. Dorša liecības

Ministrs A. Špērs kategoriski paziņoja Hitleram: „Ja mēs nedabūsim pietiekamā daudzumā darbaspēku, mēs vienkārši nevarēsim turpināt „Mliža” celtniecību.” Šim apgalvojumam Hitlers negaidīti atbildēja: „Nomierinieties, jau pavisam drīz jūs savā rīcībā iegūsiet 50 tūkstošus itāliešu.” Kā liecina Doršs, viņš esot nekavējoties norādījis Hitleram, ka, pēc viņa domām, Itālija reāli nav spējīga piegādāt apsolīto strādnieku skaitu, un paziņojis, ka nevar noticēt līdzīgiem apgalvojumiem, kamēr itāliešu strādnieki nebūs šķērsojuši kalnu grēdas pāreju „Bernnera”. Nedaudz padomājis, Hitlers atbildējis: „Jūs varat ar tiem rēķināties, rīt pie manis ieradīsies Musolīni, lai parakstītu vienošanos par miljons itālieši strādnieku ierašanos Vācijā.” [Lieta NMT2, 587. lpp.]

 

Jau nākamajā dienā (20. jūlijā, plkst. 12:42) operatīvās apspriedes laikā, kas par pusstundu tika pārbīdīta Itālijas diktatora B. Musolīni ierašanās dēļ, galvenās mītnes telpās nogranda varens sprādziens. Tika nogalināti trīs augstākā ranga virsnieki un stenogrāfists. Pats Hitlers, pret kuru tika rīkots šis atentāts, neticamas sagadīšanās dēļ palika dzīvs, guvis tikai pāris skrambu un bungādiņu bojājumu. Izlūkošanas šefa F. Kanarisa organizētā operācija „Valkīra” izgāzās. Gestapo slakteru sāktajās asiņainajās medībās sazvērnieku pratināšanas laikā noslepkavoja ap 200 cilvēku, kas nemaz nebija saistīti ar sazvērestību. Fīrers vairs neuzticējās nevienam, padzina adjutantus, atlaida personisko ārstu Teodoru Morelu, iegrima ilgstošā depresijā un, baidoties no jauna atentāta, neatstāja galveno mītni līdz pat novembrim.

 

Liktenīgas sagadīšanās dēļ atentāta laikā tika smagi ievainots ģenerālmajors Rūdolfs Šmundts (Rudolf Schmundt) – sauszemes karaspēku kadru pārvaldes priekšnieks, projekta „Riese” idejiskais tēvs. No smagajiem ievainojumiem viņš 1944. g. 1. oktobrī mira, tā arī neredzējis sava lolojuma piedzimšanu. Viņa vietu tūlīt ieņēma fīrera galvenais kara adjutants, armijas personālpārvaldes priekšnieks ģenerālis Vilhelms Burgdarfs (Wilhelm Burgdarf) – pēc aicinājuma, īsts fanātiķis.

„Milža” krišana

Tajā pašā dienā (1944. g. 20. jūnijā) risinājās nozīmīga armijas komandējošā sastāva kadru pārkārtošana. Atentāta laikā ievainotā sauszemes karaspēka ģenerālštāba priekšnieka un Hitlera padomnieka Austrimu frontes operāciju vadīšanas jautājumos ģenerāļa Bules vietā tika iecelts ģenerālpulkvedis Heincs Vilhelms Guderians (Heinz Wilhelm Guderian). Viņš konstatējis, ka reiha kara lietās valda nožēlojama nekārtība un Austrumu frontes karaspēka vadība ir dezorganizēta.

 

Pieredzējušais stratēģis un izcilais tanku kauju teorētiķis ar izmisīgiem spēkiem mēģināja radīt galvenos nosacījumus neizbēgami gaidāmā Sarkanās armijas uzbrukuma atsišanai. Par izšķirošā trieciena gatavošanu liecināja pretinieka spēku savilkšanas visā Austrumu frontē.

 

Par uzbrukuma gatavošanu vācu pavēlniecība bija ieguvusi neapšaubāmus pierādījumus. Tie izklāstīti Austrumu frontes izlūkošanas vadītāja Reinharda Gēlena (Reinhard Gehlen) sniegtajos ziņojumos par pretinieka neapšaubāmiem pasākumiem. Frontē esot palielināts Sarkanās armijas artilērijas sastāvs, paaugstināta tās šāvienu precizitāte, placdarms papildināts ar jauniem spēkiem, piefrontes rajonā sakoncentrētas tanku vienības. Par gatavošanos triecienam liecināja arī radioizlūkošana un karagūstekņu nopratināšana.

 

1944. g. 20. novembrī A. Hitlers atstāja galveno mītni Austrumprūsijā un aizbrauca uz Adlerhorstu (FHQ Adlerhorst), kas atradās starp Minsteri un Zīgenbergu. Drīz vien turp devās Guderians ar stingru apņēmību pārliecināt A. Hitleru, ka jāpieņem Guderiana izstrādātais plāns. Tas paredzēja pēc veiksmīgas kauju norises Ardenā pārsviest pēc iespējas lielāku vācu divīzijas skaitu uz Austrumu fronti, jo krievu trieciens gaidāms tuvāko trīs nedēļu laikā. Taču, kā liecina tālākie notikumi, fīrers, maigi izsakoties, bija neadekvāts, jo saviem karavadoņiem vairs neuzticējās, bet tiecās uzticēties vienīgi SS sniegtajām „drošajām” ziņām. Turpmākie notikumi liecina, ka Hitlers nokļuvis Himlera neatvairāmās ietekmes varā. Nenoklausījies štāba priekšnieka ziņojumu līdz galam, Hitlers histēriski pamācīja Guderianam, ka viņa ziņojums ir bezjēdzīgs, pilnīgs absurds. Sarkanās armijas strēlnieku divīzijā, pēc Hitlera domām, nekad neesot bijis 7000 vīru, bet krievu tanku korpusos diez vai vispār esot tanki. „Tas kopš Čingishana laikiem ir vislielākais blefs!” kliedzis Hitlers.

 

Guderianam bija jāatgriežas sauszemes karaspēka štābā-dzīvoklī Cosenē un jāsāk izstrādāt pilnīgi jauna aizsardzības koncepcija, vadoties no reālās situācijas. Kļuva pilnīgi skaidrs, ka nekavējoties jāorganizē pasākumu komplekss, lai aizsargātu Augšsilēzijas rūpniecības rajonu. Gudērians kopā ar inženieru armijas inspektoru Jakobus izstrādāja plānu celtniecības darbiem, kas nepieciešami drošai aizsardzībai. Lai fortifikācijas plānu izstrādātu līdz galam un kontrolētu aizsardzības līnijas izbūvi, bija steidzami jāatjauno Guderiana priekšteča atzīto ģenerālštāba nostiprināšanas nodaļu, par kuras priekšnieku tika nozīmēts pulkvedis Tilo.

 

1944. g. 25. augustā atbilstoši Guderiana aizsardzības koncepcijai sākās sagatavošanās pasākumiem, kas nodrošinātu ešelonētu aizsardzību un nostiprinājumu izbūvi gar Oderas krastu.

 

25. septembrī par Brestas komendantu tika iecelts Johannes Krauze, kas ar interesantiem pasākumiem sagatavoja pilsētu gaidāmajam triecienam. Neilgā laikā viņš praktiski pārvērta Brestu par neieņemamu cietoksni.

 

Nepieciešamie pasākumi tika organizēti pēdējiem spēkiem. Atbilstoši Lejassilēzijas gaulaitera Karla Henkes pavēlei „Milža” celtniecības tempi tika nobremzēti un atbrīvotie celtniecības resursi tika nogādāti 60 km uz ZA, lai tur uzceltu 160 km garus ešelonētus nocietinājumus gar Oderas krastu.

 

Īpaša virspavēlnieka mītne tika uzbūvēta Brestas cietoksnī, kas aizsedza Eulenberges kalnu grēdu, kur starp nelieliem apdzīvietiem ciematiem Valdenburgu un Langenbilaju atradās komplekss „Riese” un daļa no tuvākajā apkaimē izkaisītajiem rūpniecības objektiem. Šādā situācijā A. Iodls ar vācisko punktualitāti pavēlēja iesaldēt otršķirīgākos virszemes infrastruktūras objektus un forsēt kompleksa pazemes sistēmas izbūvi.

 

Decembrī ministrs A. Špērs rakstiskā ziņojumā Hitleram norādīja, ka svarīgi par katru cenu saglabāt Lejassilēzijas rūpniecības rajonu. Sevišķi pēc sabiedroto aviācijas uzlidojumiem Rūras apgabalā, kur blīvas bombardēšanas rezultātā tika pamatīgi sapluinīta Vācijas ieroču ražošana. Lejassilēzija ar tās rūpnīcām bija īpaši vērtīga un simbolizēja reiha pēdējo cerību. Taču, kā liecina turpmākie notikumi, kaut ko pasākt jau bija par vēlu. Guderians saprata, ka pēc rūpniecības rajona zaudēšanas no tā apgādes atgrieztais karaspēks varētu noturēties tikai 2 – 3 nedēļas.

 

23. janvārī pirmais Ukrainas frontes avangards pietuvojās Brestai un pēc divām dienām ieņēma pozīcijas gar Oderas krastu. Jau 24. janvāra apspriedes laikā galvenajā mītnē Hitlers atbalstīja Guderiana ideju par karaspēka dislocēšanu uz austrumiem, lai radītu jaunu armijas grupu „Visla”. Taču vienlaikus Hitlers noraidīja priekšlikumu par komandieri iecelt feldmaršalu fon Veisu, šim postenim negaidīti norīkodams „nepazīstamo” partijas funkcionāru Himleru, kas tolaik jau bija iekšlietu ministrs, policijas priekšnieks, SS reihsfīrers un rezerves armijas komandieris.

 

Himlers ar šiku organizēja štābu tieši savā vasarnīcā pie Berlīnes un augstprātīgi sāka imitēt komandieri. Jau tūlīt Gudērians no citiem armijas priekšniecības pārstāvjiem saņēma lūgumus par katru cenu paglābt tos no jaunā izrīkotāja bezjēdzīgajām pavēlēm.

 

1945. g. 29. janvārī 14 km uz rietumiem no Šteinavas, mēģinot pacelties no aerodroma, lai lidotu uz Berlīni, Brestas cietokšņa komendants uzdūrās ienaidnieka pretizlūkošanas (SMERŠ) avangarda daļām un sagrābšanas laikā tika nogalināts. Pie viņa atrastie dokumenti atklāja pretiniekam vācu viltīgo plānu „sirsnīgi” sagaidīt krievus jau agrāk sagatavotos nocietinājumos. Pretinieka izlūkošanas rokās nokļuva arī visi pilsētu-cietokšņu nocietinājumu plāni un rasējumi. Tieši no sagrābtajiem dokumentiem krieviem kļuva skaidrs, ka vācieši savus ugunspunktus frontē uzbūvējuši jau 1944. g. oktobrī – Decembrī.

 

Viss strauji gāja mencās... Marta sākumā ceļā no Hitlera galvenās mītnes pie stūres iesnaudās un autokatastrofā gāja bojā armijas grupas „Visla” štāba priekšnieks ģenerālis Valters Venks. Palicis viens, Himlers kļuva tik nevarīgs, ka nekavējoties teicās esam slims, un, atstājis štābu, steidzami aizbrauca uz Hoenlikenas sanatoriju.

 

Situācija frontē pasliktinājās ik minūti. Guderians to mēģināja glābt visiem spēkiem, tādēļ ieradās sanatorijā pie Himlera un pierunāja viņu attiekties no komandiera posteņa Austrumu frontē, aizbildinoties ar lielo pārslodzi citu pienākumu jomā, Himlers piekrita, izlikdamies, ka darījis to negribot. Apspriedes laikā Adlerhorstā Hiltlers bez entuziasma uzklausīja Gudēriana priekšlikumu, taču izlēma Himlera atstātajā postenī norīkot Karpatos dislocētās pirmās tanku armijas komandieri.

 

1945. g. 20. martā leģendārais pulkvedis Gotards Heinrici saņēma jaunu norīkojumu, neraugoties uz to, ka viņam bija visai saspīlētas attiecības ar Hitleru un partijas vadošo eliti, tāpēc, ka savulaik kategoriski atteicies iestāties NSDAP (vācu nacionālsociālistisko strādnieku partija) partijā un principiāli nepildīja pavēli līdz pamatiem nosvilināt Smoļensku. Heinrici nopelni kaujās bija tik nozīmīgi, ka Hitlers viņam bija personīgi izsniedzis atļauju precēties (tāda atļauja bija nepieciešama, jo Heinrici sieva bija pa pusei ebrejiete). Lūk, tādam principiālam un pieredzējušam komandierim, pēc Guderiana domām, vajadzēja segt Lejassilēziju, apturot frontes līniju tikai pussimt km no „Milža” kompleksa.

 

Kompleksa likteni ietekmēja arī notikums 19. martā – dienu pirms Gudēriana ierašanās galvenajā mītnē. Šajā dienā „pieskaitāmais” Ādolfs, ar adjutantiem pastaigādamies pa savas Berlīnes rezidences drupām, negaidīti nonāca pie atziņas, ka nepieciešama jauna kara koncepcija, kuras formula skanēja šādi: „Ja mēs iesim bojā, tad sev līdzi aizrausim visu pasauli...” Pēc tam Hitlers izdeva histērisku pavēli uzspridzināt visu...

 

H. Himlera parakstītā īpašā rīkojumā pavēlēts likvidēt ieslodzītos tieši pazemes objektu teritorijā. Būtībā tas nozīmēja, ka gūstekņu likteni ir izlemts un iznīcināti tiks visi, kas pēc evakuācijas februāra sākumā vēl joprojām strādāja „Grosrosenā”.

 

25. martā sekoja M. Bormana pavēle par „sagraušanas” norisi. Apgabala vadībai tika pavēlēts nekavējoties izpildīt rīkojumu un iznīcināt visu infrastruktūru, izbūvi, elektroapgādi, rūpnīcas, aizsprostus un tiltus – visu, kas varētu kaut kādā veidā noderēt okupantiem.

 

Uzzinājis par neprātīgā fīrera neadekvātajiem plāniem, rūpniecības un apbruņojuma ministrs centās pārliecināt nacistisko valdību, ka no tamlīdzīgām darbībām jāatturas. Arī Špērs visiem spēkiem centās novērst vācu tautai draudošo liktenīgo katastrofu. Špēra un kareivju pārrunu rezultātā vērmahts kategoriski atteicās izpildīt pavēli. Aizmugures apgāde dažādu ieganstu dēļ nenosūtīja spridzekļus, bet karaspēka vadība dažādā veidā lika šķēršļus pavēles izpildei.

 

Lūk, tādos smagos apstākļos leģendārais Heinrici pārņēma frontes komandēšanu. Tūlīt pēc viņa iecelšanas no brīvajām rezervēm tika noformēta Armijas grupa „Heinrici” (Armeegruppe Heinrici), kuras uzdevums bija kaut uz laiku aizturēt Sarkanās armijas turpat 20 reizes lielāko pārspēku.

 

23. martā, saņēmis jau pilnīgi nepieskaitāmā Hitlera uzstājīgo priekšlikumu paņemt sešu nedēļu ilgu atvaļinājumu, Guderians izlēma atstāt jau zaudētā kara vadību, atvadījās no kolēģiem un aizbrauca uz Austriju, kur 1945. g. 10. maijā Tirolē padevās amerikāņiem.

 

 

 

21. aprīlī Heinrici, pārliecinājies, ka nav vairs iespējams apturēt Sarkanās armijas uzbrukumu Berlīnei, vērsās pie Hitlera ar lūgumu pārvietot štābu nostāk no priekšējām pozīcijām. Hitlers, uz kartes redzēdams, ka viņa personiskais bunkurs „Riese” jau atrodas aiz frontes līnijas, uzliesmoja neapvaldāmā niknumā. Heinrici smagās pārdomās aizbrauca uz priekšējām pozīcijām un pretēji Hitlera norādījumiem 27. aprīlī karaspēkam tomēr pavēlēja atkāpties.

 

Nākošajā dienā (28. aprīlī) feldmaršals Keitels, apsekojot frontes pozīcijas, izbrīnīts ieraudzīja ģenerāļa Manteifela 3. tanku atmijas atkāpšanos. Dziļi reliģiozais un principiālais Heinrici, glābdams savu karavīru dzīvības no bezjēdzīgā kautiņa, izpelnījās nosodījumu – viņu apvainoja par sabotāžu un dezertēšanu.

 

29. aprīlī ģenerālpulkvedis G. Heinrici tika atbrīvots no komandiera pienākumiem. Viņa vietā norīkoja ģenerāli Študentu, kas komandēt nemaz neuzsāka, jo ceļā uz savu jauno norīkojuma vietu tika sabiedroto gūstā.

 

No šīs dienas arī sākās pilnīga neziņa par „Milža” likteni. Notikumus analizējot, iespējams secināt, ka kompleksa komandantūra pratusi tik labi „aizcirst durvis” kalnos paslēptajam slēgtajam rajonam, ka 1. Ukrainas frontes trieciendaļas, ieņēmušas Brestu, apgāja Eulenberges kalnu grēdu no abām pusēm. Alkdamas pirms sabiedrotajiem ieņemt Berlīni, tās traucās uz ziemeļrietumiem, atstājot kompleksa „Riese” garnizonu aiz sevis dziļā aizmugurē. Uzbrucējiem nemanot, tas vēl 10 dienas kaut kā izdzīvoja līdz kapitulācijai. Par to liecina 1. Ukrainas frontes komandējošā sastāva memuāru analīze. Memuāros sīki aprakstītas kaujas par katru apdzīvotu vietu, par Brestu un... diez kāpēc pilnīgi noklusēts, kā 70 km garumā šķērsota Čehijas pierobežas kalnu grēda. Par kaut kādiem objektiem DR no Brestas nav ne vārda.

 

Uz jau aprakstīto notikumu fona intriģējoši izklausās no publikācijas uz publikāciju klīstošie atgādinājumi par SS īpašas vienības ierašanos (SS-Sonderkommando) Vīstevaltersdorfā (Wüstewaltersdorf), lai veiktu kādu speciālu uzdevumu. (Vīstevaltersdorfā atradās rajona komendantūra.) Taču, tā kā mūsu rīcībā nav konkrētu notikumu detaļu, publikācijās atkārtotajiem atgādinājumiem pievērsīsimies nodaļā par „Milža” leģendām.

 

Armijas „Centrs” grupu un armijas grupas „Heinrici” paliekas, kā lasāms oficiālos ziņojumos, padevušās marta pēdējās dienās.

 

Citēju: „1945. g. 31. martā 1. Ukrainas frontes pulki veica uzbrukuma operāciju Augšsilēzijā. Šīs operācijas rezultātā tika aplenktas un iznīcinātas armijas „Centrs” 17 A grupas un armijas grupa „Heinrici”. Operācijas laikā iznīcināti 40 tūkstoši fašistu un 14 tūkstoši saņemti gūstā.”

 

Taču dīvaini tas, ka „Milža” garnizons funkcionēja gandrīz līdz kapitulācijai. Pēc oficiālām ziņām, Valdenburgas un Langenbilauas apdzīvotās vietas Sarkanā armija ieņēma 9. maijā. Jāsecina, ka laika pēdu noslēpšanai un kompleksa objektu iekonservēšanai „Milža” komendantam bija atliku likām. Vēl jo vairāk tādēļ, ka ar uzdevumu veikt kādus speciālus pasākumus uz „Milzi” it kā atsūtīta speciāla vienība – „Sonderkommando”.

Kopsavilkums par 1945. g. 9. maiju

1. Ukrainas frontes pulki ar Prāgas sacēlušos iedzīvotāju palīdzību no ienaidnieka atbrīvoja Čehoslovākijas galvaspilsētu Prāgu. Tajā pašā dienā tika atbrīvotas Čehoslovākijas pilsētas Homutova, Kadaņa, Biļina, Louni. Uz DA no Drēzdenes frontes pulki ieņēma Lirnu , Zebņicu, Neigersdorfu, Cittai, Frīdlandi, Laubanu, Greifenbergu, Hiršbergu, Varmburnu. Uz DR un R no Brestas frontes pulki ieņēma Landeshutu, Gotesbergu, Valdenburgu, Šveitņicu, Raihenbahu, Langenbilaju, Frankenštainu, Patškaju, Vartu, Gladcu, Landeku.

„Milža” uzbūve

Mūsdienās komplekss „Milzis” sastāv no septiņiem objektiem un viena objekta–aizsega Hitlera un Himlera vilcieniem. 

Sistēma	Eju skaits	Garums (м2)	Laukums (м2)	Apjoms(м3)	Piezīmes
Volfsberga	4	3 000	8 700	31 000	Objekts tūristiem
Dorfbaha	3 (5)	500	2 500	14 000	Objekts tūristiem
Obendorfa	6 (7)	500	1 500	3 500	Aizmūrēts, aizgruvis, bīstams
Ramenberga	3	700	800	4 000	Uzspridzināts, nosacīti nepieejams
Falkenberga	2 (4)	750	2 100	6 000	Aizgruvis, bīstams
Saufenhofena	3	1 700	6 200	26 000	Objekts tūristiem
FĪršteina (Ksjažas Pils)	4	950	3 200	13 000	Nepieejams. Seismostacija

 

Tātad mūsdienās zināmā kopējā informācija:

• kompleksa laukums: 25 000 m2
• tuneļu garums: 8 100 m
• kompleksa apjoms: 97 500 m3

Kompleksa interesantāko sistēmu konspektīvs apraksts

• Fīršteinas (Ksiaž) pils pazemes eju komplekss

Pils pazemes sistēma bija 950 metru gara un 3200 m2 liela. Šo pazemes daļu, dienu un nakti strādājot, izbūvēja 2000 ieslodzīto, un tikai 800 no tiem bija ieradušies no Grosrosenas nometnes. Šobrīd pils pazemē ierīkota seismoloģiskā stacija, pils apmeklētājiem pazemes apskate nav pieejama.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

• Falkenberga (Gontowa)

Falkenberga ir viens no interesantākajiem kompleksa "Riese" objektiem. Atrodas tāda paša nosaukuma apvidū, mūsdienu poļu sādžas ""Sokoļeca" vietā.

Objekts uzcelts kalnu grēdā. Tam ir divas ieejas ZA nogāzē apmēram 100 metru viena no otras. Nav zināms, kam objekts paredzēts. Tas daļēji sagruvis un droši vien ir daudz plašāks par plānā atzīmēto daļu. Par to liecina norādes par vēl divām uzspridzinātām un sabrukušām ieejām kalnu grēdas austrumu nogāzē. Četrdesmito gadu beigās tās vēl bija nosacīti pieejamas. Vērienīgi pasākumi, lai minētās ejas atrastu, līdz šim nav organizēti. Taču par kādu slepenu būvi, kas atradusies starp Falkenbergu un Oberdorfu, atcerējies bijušais ministrs A. Špērs. Taču sīkāk par to runāsim nodaļā „”Milža” leģendas”.

Kā vairums objektu, ko Polija mantojusi no Trešā Reiha, arī šis uzskatāms par biosfērisku rezervātu, kas kalpo sikspārņiem ziemas patvērumam. Abas oficiālās ieejas objektā aizvērtas ar masīviem režģiem, objekts applūdis bojātās drenāžas sistēmas dēļ (apmēram 40 cm dziļš ūdens slānis). Gareniskās ejas ietiecas kalnu grēdas iekšienē, apmēram 150 m dziļumā, tuneļiem nav betona „apšuvuma”. Tas liecina, ka objekta galeriju izbūve nav pabeigta. Galeriju platums un augstums 2,5 – 3,5 m. Galerijās izbūvētas trīs iespaidīgas zāles, katra no tām 5 m plata, 5 m augsta un 15 m gara. Kopējais objekta pieejamo eju garums – 750 m ar 2500 m2 platību, apjoms – 6000 m3.

• Zauferhohena (Osowka)

Kopējais objekta tuneļu garums ir 1700m, platība - 6200m2. Ļoti neliela daļa no tuneļiem ir betonēta. Uz objekta pazemi ved gan divi ieejas tuneļi, gan 48 metrus dziļa lifta šahta ar 6m diametru. Virs objekta izbūvētas arī dažādas betona ēkas, par kuru nozīmi īstas skaidrības nav. Viena no tām tiek saukta par "Kazino", otra par "Spēkstaciju". Iespējams, ka "Spēkstacija" būtu kalpojusi tuneļu apsildei un ventilācijas nodrošināšanai, jo tā ar māla caurulēm un kabeļu šahtām ir savienota ar pazemes tuneļiem. "Kazino" ir 50 metrus garš, ar vietām logiem, kā arī izbūvētiem skursteņiem. Tam ir monolīts dzelzsbetona jumts. No ārpuses "Kazino" ir siltināts ar skaidbetona plāksnēm. Jumts konstruēts ar padziļinājumu, kuru vēlāk bijis plānots piepildīt ar augsni un apstādīt ar kokiem, maskēšanās nolūkam. Objekts ir atvērts apskatei tūristiem

 

 

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
•  

 

• Volfsberga (Wlodarz)

Volfsberga ir lielākais, un arī pabeigtākais objekts. Objektam ir četri ieejas tuneļi ar sargu telpām. Šie tuneļi krustojas ar četriem paralēliem tuneļiem, kuri savā strarpā savienoti. Sākta arī sienu nostiprināšana betonējot. Kopējais eju garums ir 3000 metri, platība - 8700m2. Objekts pieejams tūristiem.

 

 

 

 

 

• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
• 
•  

 

 

• Dorfbaha (Walim)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

• Ramenberga (Sobona)

Tuneļu sistēma atrodas sākuma izbūves stadijā, tai ir 3 ieejas, viena no tām ir aizgruvusi. Šobrīd zināmais tuneļu kopējais garums ir 700 metri, platība - 1800m2. Virs objekta atrodas nepabeigtu betona ēku pamati. 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

• Hausdorfa (Jugowice)

Hausdorfa mūsdienās ir poļu ciemats Jugovica. Kā liecina informācija, kas mums pieejama šī materiāla publicēšanas laikā, 1945. g. 9. maijā viens no objekta tuneļiem jau bija uzspridzināts, otrs nezināmu iemeslu dēļ saglabājies. Pēc atmīnēšanas 1954. g. tika sagrauts un aizbērts.

 

Sākot ar 1975. gadu, poļu entuziasti nemitīgi mēģināja iekļūt objektā caur nobrukumu. Galu galā tas viņiem daļēji izdevās, taču viņu entuziasms atdūrās pret masīvām tērauda durvīm, ko neizdevās atvērt. Spriežot pēc gumijas blīvēm, varēja secināt, ka tās ir gāzes necaurlaidīgas slūžu kameras durvis.

Arī pēdējos gados bijuši daudzi bezrezultatīvi mēģinājumi iekalt vertikālu šahtu gar klints smaili tieši aiz nobrukuma pie austrumu ieejas. Taču, pateicoties mērķtiecīgai piepūlei, viena šaura eja zem gruvešiem tomēr ir.

Objektam „Oberdorfa” ir septiņas galerijas, sistēma daļēji appludināta (40 – 50 cm). Nav betona „apšuvuma”. Uzmanību! Objekts ir ļoti bīstams pat pieredzējušiem speleologiem. Spridzināšanas rezultātā vietumis salauzti vai izsisti koka balsti, kas noturējuši velves. Objekta sistēmas garums – 500 m, laukums – 1 500 m2, apjoms – 3 500 m3.

„Milža” leģendas

Atriebības ierocis (bakterioloģisks).

Gatavojot pirmo ekspedīciju „Milzī”, dažādos avotos atklājām ko tādu, kas lika iesaukties: „Dievs! – tikai tā vēl mums pietrūka!” Sistēmas izpēte potenciāli slēpa bakterioloģiskas briesmas. Par šīs leģendas centrālo figūru uzskatāma konkrēta persona – SS obergrupenfīrers Jakobs Šporenbergs (Jakob Sporrenberg), ko 1945. g. sagūstīja angļi un vēlāk izdeva poļu valdībai. Kā negaidīti noskaidrojās (par to liecināja pats Šporenbergs) minētais virsnieks 1944. g. 28. jūnijā bijis „speciālas evakuācijas komandas” priekšnieks. Viņš bijis pakļauts Lejassilēzijas gaulaiteram Karlam Hankem, kas savukārt atskaitījies tieši Mārtinam Bormanam, ziņojot par „atriebības ieroča” evakuāciju. 1952. g. Šporenbergam piesprieda nāvessodu, taču pirms tam viņš poļu tiesai pastāstīja, ka bijis atbildīgais par augstu tehnoloģiju, dokumentu un personāla evakuāciju no Lejassilēzijas, ka piedalījies 62 zinātnieku un laborantu likvidācijā, kas strādājuši pie ārkārtīgi slepena SS projekta šahtā netālu no Ludvigsdorfas – kalnu ciematiņa uz dienvidaustrumiem no Valdenburgas pie Čehijas robežas. Viņi strādājuši kāda doktora Hugo Hirzfelda vadībā. Minētais projekts nebija ne par bakterioloģisko ieroču izstrādi, ne par bioloģiskiem pētījumiem. Vispusīgi izpētot visas versijas, rūpīgi apkopojot visas šīs leģendas drumslas vienā veselumā, mēs atviegloti uzelpojām...

 

Augstāk minētajam reiha superaģentam Jakobam Šporenbergam ar kompleksu „Riese” ir tāds pats sakars kā Indianam Džonsam. Jūs neticēsiet, taču šīs leģendas fragmenti aizgūti no „Indiniādas” – mazpazīstamas piedzīvojumu noveles, kuras autors ir Džeimss Rollins (James Rollins). Novele ar nosaukumu „Black Order”...

 

Saprotams, ka doktors Hugo Hirzfelds (Hugo Hirzfeld) nekad nav eksistējis, taču Šporenbergs – reāla personība. Tomēr, neraugoties uz savām vēlmēm, nevarēja kaut kādas specnodaļas sastāvā 1945. g. 4. aprīlī evakuēt reiha slepenās tehnoloģijas no Sarkanās armijas aplenktās Brestas, tāpēc, ka jau piecus mēnešus pirms šiem notikumiem (!) 1944. g. 21. novembrī pārņēma policijas un žandarmērijas komandiera pienākumus Dienvidnorvēģijā, kur kara beigās to arestēja angļi. 1946. g. 3. oktobrī izdots poļu varas iestādēm, viņš 1950. g. ar poļu tiesas spriedumu tika notiesāts ar augstākā soda mēru. Leģenda izkusa, taču tās vietu aizņēma cita...

Kompleksa slepenie bloki

Šī leģenda balstās jau reālākos faktos. 1947. g., tolaik jau būdams Todta Organizācijas vadītāja vietnieks, Havers Doršs procesa laikā sniedza visai dīvainu liecību, apgalvodams, ka absolūti slepenā galvenā mītne pazemē, kas domāta Hitleram, tomēr tikusi uzcelta. Tā atrodoties uz rietumiem no Vīstevaltersdorfas ciemata (Wüstewaltersdorf), aptuveni starp kompleksa diviem segmentiem – „Volfsbergu” un „Dorfbahu”.

 

Minētā jautājuma nepārzināšanu viņš izskaidro ar faktu, ka ārkārtēji slepenā objekta izbūve, apejot Todta Organizāciju, tapusi tiešā galvenās celtniecības komitejas pakļautībā pie kara ministrijas. Celtniecība sākusies 1944. g. aprīlī un, kā apgalvo Doršs, viņš esot objektu apmeklējis divas reizes. Vienu reizi pašā sākumā, otrreiz viņu tur aizveduši pirms Sarkanās armijas iebrukuma Eulenberges kalnu grēdas rajonā. Tad viņam vienkārši nenoticēja, uzskatot, ka liecība ir izdomāta...

Raksts sagatavots par pamatu ņemot Vlada Guščas publikāciju krievu valodā, taču laika gaitā ir papildināts un pārveidots.