„Koncentrācijas nometne” - norobežota, apsargāta nometne, kurā kara vai nemieru laikā lielā skaitā tiek ievietoti civiliedzīvotāji vai militārpersonas. Koncentrācijas jeb karagūstekņu nometņu mērķis būtībā ir preventīvs, tātad nepieļaut militārpersonu vai civilistu, piemēram, politisko pretinieku iesaistīšanos valstij vai valstī valdošajam režīmam naidīgos pasākumos, kā arī novērst potenciālos draudus valstij vai režīmam, ko varētu radīt šo cilvēku grupu atrašanās brīvībā.
 
Vēsturē par pirmajām koncentrācijas nometnēm var uzskatīt spāņu veidotās reconcentrados nometnes Kubā 1895. gada sacelšanās laikā. Vēlāk šo nosaukumu pārņēma angļu valodā un sāka plaši izmantot arī pārējā pasaulē. Pirmo reizi kā barbariskas attieksmes un nežēlīga režīma piekopšanas vietas koncentrācijas nometnes ieguva angļu – būru kara pēdējā fāzē,kad nometnēs valdošo ārkārtīgi smago sadzīves apstākļu, pārtikas un medicīnas trūkuma dēļ no dzīvības šķīrās vairāk kā 26 tūkstoši būru.

Koncentrācijas nometnēm pēc būtības līdzīgas iestādes tika izveidotas arī Pirmā pasaules kara laikā, kad dažādu armiju gūstā nonāca liels skaits pretinieku karavīru, kuri bija kaut kur jāizmitina. Šo nometņu smagajos apstākļos gāja bojā liels skaits ieslodzīto, taču tikai pēc Otrā pasaules kara, kad atklājās patiesība par masu slepkavībām nacistu un vēlāk arī padomju koncentrācijas nometnēs, šis nometņu apzīmējums ieguva jaunu nozīmi - jau ar ārkārtēji negatīvu attieksmi. Tādēļ mūsdienās ir radusies tendence citas, kaut arī pēc būtības koncentrācijas nometnes, dēvēt par internēto nometnēm.

Arī Latvijā atradušās un darbojušās vairākas ieslodzīto nometnes. Plašāk zināmā un sabiedrībā visvairāk apspriestā ir Salaspils koncentrācijas nometne, kuras oficiālais vācu pārvaldes piešķirtais apzīmējums ir „paplašināts policijas cietums un darba audzināšanas nometne” („Erweitertes Polizeigefängnis und Arbeits-erziehungslager”).
 
111  222 
 Ieslodzītā K.Buša zīmējums / Skats no rietumiem uz austrumiem. V. Guščas zīmējums
 
Vācu piešķirtā apzīmējuma lietošanas dēļ 2005. gadā apgāda Jumava izdotajā grāmatā „Latvijas vēsture. 20. gadsimts” šī grāmata izraisījusi plašu rezonansi un izpelnījusies atklātu neapmierinātību un nosodījumu no Maskavas puses, kur notikusi grāmatas krievu valodas izdevuma prezentācija. 

Kā ziņo nacionālā ziņu aģentūra LETA intervijai aģentūrā „RIA Novosti” Krievijas parlamenta apakšpalātas - Valsts domes - komitejas sakariem ar tautiešiem ārvalstīs priekšsēdētāja vietnieks Vladimirs Čurovs izteicies šādi: „Grāmatā paustajiem vērtējumiem ir skaidri izteikts politiskā pasūtījuma raksturs.” Čurovs arī norādījis, ka „nav pieņemama uzmācīgi un vāji ar faktiem apstiprinātā tieksme pielīdzināt hitleriskos okupantus padomju karavīriem, kas atbrīvojuši lielu daļu Eiropas no brūnā mēra.” Pret latviešu vēsturnieku grāmatu „Latvijas vēsture. 20.gadsimts” vērsusies arī Krievijas Ārlietu ministrija: „Krievijas Ārlietu ministrija tradicionāli nekomentē dažādu vēsturisku publikāciju parādīšanos. Taču šajā gadījumā runa ir par pasākumiem, kas ir Latvijas Ārlietu ministrijas realizētās vienotās Latvijas patiesās vēstures propagandas koncepcijas sastāvdaļa,” uzsver Maskavas ārlietu resors. Tomēr, par spīti visiem neatzinīgajiem komentāriem grāmata ir publicēta arī angļu valodā, kā arī gatavoti tulkojumi franču, vācu un spāņu valodā.
 
Pašlaik daudz tiek diskutēts, vai Salaspils nometne saucama par koncentrācijas un nāves nometni, vai arī tas, atbilstoši vācu nosaukumam, bijis policijas cietums un darba audzināšanas nometne. Tomēr skaidrs ir viens - Salaspils nometnē ieslodzītajiem ebrejiem nebija lemts izdzīvot - tie vai nu nomira smago dzīves apstākļu dēļ, vai arī tika vienkārši nogalināti, kas ir pietiekams apliecinājums tam, ka, lai gan Salaspils nometni, manuprāt, nevar uzskatīt par tipisku nacistiskās Vācijas radītu nāves nometni, kādas bija, piemēram, Osvencima (Aušvica), Buhenvalde un Treblinka, kurās ieslodzītie tūlīt pēc ierašanās tika sašķiroti un nosūtīti vai nu uz darba korpusiem vai gāzes kamerām, apstākļi Salaspils nometnē nebija nedz vairāk piemēroti, ne arī radīti cilvēka dzīvības uzturēšanai un saglabāšanai. Jāatzīmē, ka ebreji nav bijuši vienīgie Salaspils nometnes ieslodzītie – koncentrācijas nometnes memoriāla ansamblis celts visu to Eiropas tautu piederīgo piemiņai, kuri šajā vietā tikuši ieslodzīti un nomocīti.

Memoriāls ticis atklāts 1967. gadā tieši bijušās Salaspils koncentrācijas nometnes vietā - starp Doles un Dārziņu dzelzceļa stacijām, aptuveni puskilometru no dzelzceļa. Nometne darbojusies no 1941. - 1944. gadam, un tās kopējā platība ir 25 hektāri. Dubultā dzeloņstiepļu žoga vietā, kas kādreiz norobežojis nometnes teritoriju no ārpasaules, tagad uzcelta 100 metru gara un 12,5 metrus augsta uzlauzta betona siena, kas simbolizē dzīvības un nāves robežu, nesot vārdus, „Aiz šiem vārtiem vaid zeme”. Šīs sienas iekšpusē ierīkots arī muzejs ar liecībām no koncentrācijas nometnes darbības gadiem. Memoriāla galvenajā laukumā izvietoti vairāki gigantiski betona pieminekļi ar nosaukumiem „Nesalauztais”, „Pazemotā”, „Māte”, kā arī centrālā tēlu grupa - „Zvērests”, „Rot front” un „Solidaritāte”. Memoriālā valdošo noskaņu papildina arī metronoma nekad neapklustošie sirdspuksti, par kuriem Mirdza Ķempe rakstījusi: „Tās sirdis, kas šeit nāvi guvušas, par vienu nemirstīgu kļuvušas.”

Otrā pasaules kara gados Salaspilī atradās arī gūstā kritušo Sarkanās armijas karavīru nometne. Tieši šajā – karagūstekņu - nometnē valdīja sevišķi nežēlīgi apstākļi, kur, īpaši kara pirmajos gados, necilvēcīgos apstākļos un badā aizgāja bojā tūkstošiem gūstekņu. Plašāka sabiedrība arī pēc kara par šo daudz briesmīgāko nometni, atšķirībā no civiliedzīvotāju nometnes, uzzināja maz, jo padomju propagandai nebija vēlama sarkanarmiešu kā karagūstekņu pārlieka pieminēšana. Svarīgāka bija propagandas izplatīšana ar skaitliski pārspīlētiem vācu zvērībās bojā gājušo civiliedzīvotāju daudzumiem, kā arī vāciešu veiktu medicīnisku eksperimentu propagandēšana iedzīvotāju apziņā, pieminot pat tādas manipulācijas, kurās, vācu armijas vajadzībām bērniem nolaistas asinis. (Vēlākos gados pēc bijušā ieslodzītā un nometnes sanitāra Miervalža Birzes apgalvojumiem – „asinis bērniem ņemtas no vēnas tikai tik daudz, cik nepieciešams laboratoriskiem izmeklējumiem (10–20 ml)”.) Arī vēsturnieks Heinrihs Strods, lasot padomju laika materiālus, atklājis veselu virkni safantazētu faktu un izdomātu briesmeklību, ko nodēvējis par „komunistisko mitoloģiju”: "Okupētajā Latvijā komunisti veidoja nāves nometnes tēlu, jo tādai nometnei bija jābūt katrā nacistu okupētajā valstī, piemēram, 9. forts Lietuvā un Babijara Ukrainā." Tagad, kad no Salaspils nometnes vēstures tiek mēģināts nolupināt padomju ideoloģijas kārtu, atklājas, ka arī skaitļos kailā patiesība ir daudz pieticīgāka — nav ne simtiem tūkstošiem nogalināto, ne medicīniskos eksperimentos spīdzinātu bērnu. Taču jebkurā gadījumā kailā patiesība par cilvēku izkropļoto dzīvi ir drausmāka par jebkādiem safantazējumiem.

 Salaspils nometnes būvniecības darbus galvenokārt veica no Vācijas, Austrijas un protektorāta atvestie ebreji. Tiek uzskatīts, ka būvdarbos tikuši iesaistīti apmēram 1800 ebreju, no kuriem vismaz 1000 gājis bojā dažādu iemeslu - gan slikto dzīves apstākļu, grūtā darba un nepietiekamās pārtikas dēļ, gan arī apsardzes personāla brutalitātes un pret ebrejiem vērstās nacionālsociālistu politikas dēļ. 1942. gada jūnijā un jūlijā nometnes galvenie celtniecības darbi bija pabeigti, un varēja sākties Salaspils paplašinātā policijas cietuma un darba audzināšanas nometnes vēsture. 
333  444 
555 666
 Barakas celtniecība, ceļu būves darbi, materiālu sagatavošana, malkas sagāde

Pēc būtības, savā pirmajā darbības posmā, kad Salaspils koncentrācijas nometnē tika ieslodzīti ebreji, kas praktiski tika izmantoti kā koncentrācijas nometnes būvniecības darbaspēks, tā patiesi bija iznīcināšanas nometne, jo ebrejiem tajā nebija cerību izdzīvot, taču vēlāk, laikā no 1942. gada vasaras, tā kļuva par koncentrācijas nometni ar darba un tranzītnometnes iezīmēm ieslodzīto nosūtīšanai uz Vāciju darbā vai koncentrācijas nometnēm. Vilis Riekstiņš, viens no apcietinātajiem, savās atmiņās apraksta nelielu epizodi: „Jūs tagad esat Salaspils darba un audzināšanas nometnes P.H. („politischer Häftling”— politiski apcietinātais). Ja pildīsiet nometnes noteikumus un čakli strādāsiet, varat cerēt, ka pēc zināma laika tiksiet no nometnes atbrīvoti. Sargieties no nepaklausības un pārkāpumiem, jo par to draud bargi sodi,” — šādi 1943. gada 3. janvārī no Centrālcietuma atvestos cilvēkus Salaspils nometnē uzrunāja latviešu virsnieks Līcītis.
 
777
Miesassoda izpīldišana ieslodzītajam

Salaspils nometnē pastāvēja divi soda veidi: smagi miesas sodi, kas izpaudās kā sitieni ar pletni vai gumijas nūju un nāvessods nošaujot vai pakarot. Par kārtības uzturēšanu nometnē rūpējās SS rotenfīrers Oto Tekemeijers, kurš strādāja nometnē kopš 1942. gada pavasara. Viņš izcēlās ar savu brutalitāti pret ebrejiem un ar biežo miesas sodu piešķiršanu – pēršanu. Tā kā Oto Tekemeijeram patika parādīties negaidīti, tad viņam bija piešķirta palama “štukass”. Ja viņš kādu ebreju par kaut ko nosūdzēja nometnes vadībai, tad tas parasti apsūdzētajai personai nozīmēja nāves spriedumu, arī ebrejus, kuriem no nometnes izdevās izbēgt, bet kurus pēc tam atkal sagūstīja, parasti nošāva vai pakāra. Tāpat ar nāvi sodīja tos ebrejus, kurus pieķēra „zādzībā”, piemēram, kad, izkraujot dzelzceļa vagonus, kāds bija pieķerts, kaut ko paņemot sev. Raksturīgi, ka nāvessoda izpildīšanu parasti piespieda noskatīties visiem ieslodzītajiem, un vēlāk ebreju pakāršanai pat tika veiksmīgi sameklēts bende no pašu ebreju vidus – Volfs Bēzens.
 
888
Ieslodzītā pakāršana. K.Buša zīmējums

Liecības par nometnes dzīves apstākļiem no izdzīvojušo ieslodzīto vidus ir ļoti dažādas un pretrunīgas, kas liek noprast, ka daudzējādā ziņā sargu un uzraugu izturēšanās un katra indivīda iespējas izdzīvot ir daudzējādā ziņā atkarīgas no katra etniskās piederības, izcelsmes valsts un ieslodzījuma iemesla. Tā piemēram, 1943. gada 23. janvārī uz Salaspils nometni tika nosūtīts Vilis Riekstiņš par darbošanos Cēsu apriņķa izpildkomitejā un par piedalīšanos sīko amatnieku darbnīcu nacionalizācijā.

Nokļuvis nometnē, Vilis Riekstiņš secināja, ka „te nemaz nav sliktāk kā cietumā, varbūt pat mazliet labāk”. 1963. gadā izdotās grāmatas „Salaspils nāves nometnē” piezīmēs, kuras viņš uzticējis Okupācijas muzejam, viņš raksta: „Grāmatas nosaukums neatbilst patiesībai, jo Salaspils nometnē nenotika cilvēku masveidīga iznīcināšana. Tur nebija ne gāzes kameru, ne krāšņu līķu sadedzināšanai.” Pēc Viļa Riekstiņa vārdiem ieslodzītajiem bijušas salīdzinoši mīkstas gultasvietas, arī ēdiena bijis pietiekami - brokastīs esot pasniegts 200 gramu sausas, rupjas maizes un kafija „no kaut kādiem surogātiem”. Pusdienās 3/4 litra zupas. „Nevarētu sacīt, ka zupa slikta — normāls daudzums biezumu — putraimi ar kartupeļiem. Ir pat gaļa, kaut arī nedaudz un nenosakāmas izcelsmes. Pazinēji saka, tā esot zirga gaļa,” atmiņās raksta Vilis Riekstiņš. Vakariņās viņš esot dabūjis kausiņu zupas un 100 gramus maizes. Ieslodzītie sūtīti arī dažādos darbos. Vilim Riekstiņam dots uzdevums pīt salmu pīnes, no kurām taisīja zābakus. „Tos pasūtīja vācu armija. Zābakus uzvelk uz kareivju zābakiem, lai Krievijas sniega laukos nesaltu kājas,” viņš raksta. Saskaņā ar Viļa Riekstiņa atmiņām arestētajiem esot bijis arī brīvais laiks, kurā atļauts lasīt no mājām atsūtītās grāmatas, spēlēt šahu vai domino ar pašu taisītiem kauliņiem. Ieslodzītie varējuši arī rakstīt vēstules uz mājām un saņemt sūtījumus.
 
999
Ieslodzīto ēdināšana

Viss koncentrācijas nometnes dramatisms viņam atklājies tikai tad, kad uz nometni no Baltkrievijas tika atvesti vairāki simti krievu partizānu atbalstītāju, viņu vidū arī sievietes un bērni. Viens no Baltkrievijas bērniem Elvīra Iļahina, kurai toreiz bijuši 11 gadi un kuras stāsts ir krasi atšķirīgs, atceras: „Tas bija 1943. gada 26. februāris, kad mēs ieradāmies nometnē. Pirms tam mūs visus gribēja sadzīt vienā šķūnī, un, lai mēs ātrāk sadegtu, lika mums visiem nest uz šķūni salmus. Arī mēs, bērni, brienot pa dziļo sniegu, tos nesām. Taču tad mainījās komanda, un mūs visus 20 grādu salā dzina garā ceļā uz dzelzceļa staciju, sadzina lopu vagonos un aizveda.” Pirmais, ko viņa, ierodoties Salaspils nometnē, redzējusi — daudzus vīriešus, kuriem pēc komandas vajadzējis gulties, celties, skriet, gulties, celties, skriet. Tad viņa ievērojusi, ka viens vīrs nespēkā pakritis. „Pieskrēja vīri formās, uzlika viņu uz nestuvēm. Redzēju, ka pakritušais vēl kustināja rokas, taču viņu aiznesa iemest bedrē pie mirušajiem. Tā nebija nekāda darba audzināšanas nometne. Tā bija īsta koncentrācijas nometne,” Elvīra uzsver. No Baltkrievijas atvestajiem ierādīta baraka, un pēc kāda „ļoti īsa laika” ieradušies vīri ar gumijas stekiem un likuši izģērbties. Kad ļaudis neizpratnē kavējušies to darīt, karavīri ar šautenēm rādījuši, ka šaus, ja pavēle netiks pildīta. „Vecīši, vīrieši, sievietes, bērni un pat nesen dzimuši zīdaiņi bija pliki, pilnīgi pliki. Tad mums visiem ziemā lielā salā vajadzēja iet uz kādu citu baraku. Tur visiem apgrieza matus, kurus meta lielās kaudzēs. Ļoti skaidri atceros trīs kaudzes — ar gaišiem, brūniem un melniem matiem. Tad mums vajadzēja iziet cauri aukstām dušas strūklām, un pēc tam visus plikus un slapjus dzina uz kādu citu baraku, kur lika gulties uz salmiem. Trīs dienas tur nogulējām. Trīs diennaktis pilnīgi kaili. Vecmāmiņa mūs ar māsu sildīja ar savu augumu. Bet bija cilvēki, kurus pēc tam aiznesa slimus vai jau nomirušus. Kad mūs aizdzina atpakaļ uz mūsu baraku, mūsu drēbes bija pazudušas un to vietā mētājās lupatas. Es sameklēju sev katrai kājai citādu zābaku un kaut ko velkamu.” Spriežot pēc Viļa Riekstiņa atmiņām, nometnē bijušas divas bērnu barakas - katrā pa 250 cilvēkiem. Mazie bērni nometnes apstākļus nav varējuši izturēt un sākuši mirt. Elvīra norīkota pie salmu pīņu pīšanas, bet vēlāk, kad mazuļi sāka slimot, vajadzējis pasniegt viņiem ēdienu. „Labi atceros, ka trīsgadīgie bērni, kuri nometnes pirmajās dienās staigāja un runāja, drīz vairs nevarēja pastaigāt un nerunāja. No uztraukumiem, bailēm, spēka izsīkuma.” Masalu un citu slimību dēļ lielākā daļa mazgadīgo bērnu nomira. Pēc Viļa Riekstiņa datiem, 1943. gada februārī un maijā nomira aptuveni puse, tātad ap 250 līdz četriem gadiem veco bērnu.
 
aaa  bbb 
Identifikācijas zīmes mātēm un bērniem / Ieslodzītajiem atņemto mantu šķirošana

Savukārt, kāda cita sieviete, kas nokļuvusi nometnē, vēl būdama bērns tur pazaudēja mammu, un viņas brāli nošāva, kad viņš māsai paslepšus no kaimiņu barakas nesis maizi. Vēl kāda Salaspils bērna vecākā māsa nometnē regulāri tikusi izvarota un, kaut arī palikusi dzīva, pēc kara tik un tā nav spējusi turpināt dzīvi. Viens no izbēgušajiem taisnā ceļā aizbēdzis uz Lietuvu un pārbraukt Latvijas robežu uzdrošinājies tikai pēc 60 gadiem.

Vēl viena Salaspils nometnes ieslodzītā, ārsta, rakstnieka un publicista Miervalža Birzes stāsts: vairākos izdevumos publicētajā grāmatā „Salaspils nāves nometnē” ievietotajās Birzes atmiņās neatrast izplatītos padomju propagandas izdomājumus par krematoriju krāsnīm, asins izsūkšanu no bērniem un citus tamlīdzīgus notikumus. Tieši otrādi, viņš atklāti raksta, ka bijuši vācu apsargi, kuri tikai izlikās, ka ir rupji pret ieslodzītajiem, ka apcietinātajiem palīdzējuši arī civilstrādnieki, kas nav bijuši ne sociālisti, ne komunisti, un tamlīdzīgi. Arī Latvijas radio raidījumā „Laikmeta griežos” 90. gadu pašās beigās Birze atzinis, ka latviešu apsardzes vīri nav izturējušies slikti un Salaspilī nav notikusi masveidīga ieslodzīto apšaušana. Interesantas ir arī Birzes liecības par darbā Spilves aerodromā pavadīto laiku: „Kādu simtu mūs aizsūtīja uz Salaspils filiāli Spilvē. Uzturs jau nebija labāks, toties nost no lielo sitēju acīm. Aerodromā mūs apsargāja latviešu SD rota, tā sauktie „Arāja zēni”, tie, kuri bija atpūtā pēc asiņainajām ekspedīcijām frontes aizmugurē Baltkrievijā vai Polijā. Juzdamies pārāki par vienkāršajiem karavīriem, kuri kaujas frontē, viņi sīkumiem nepiesējās. Dažkārt, pie mūsu gādīgi sakurta ugunskura sildīdamies, pat šo to no savām gaitām pastāstīja. Viņi mums atļāva zem plānajām pluču drānām uz miesas satīstīt blīvos papīra cementa maisus, kuri brangi pasargāja no Spilves klajuma vējiem. Cēlām milzu angāru transporta lidmašīnām. Vācu firmas vācieši dikti nevēlējās nokļūt frontei tuvāk un tīši stiepa darbus garumā. Cik spēdami, viņiem palīdzējām.” Salaspilī Birzem nācās būt līdz pat 1944. gada jūlijam, kad viņu kopā ar 1200 cilvēku lielu ieslodzīto transportu pārveda uz Vāciju uz Buhenvaldes nometni.
 
Izmantotie informācijas avoti:
 

Lai komentētu šo rakstu, Jums nepieciešams reģistrēties