Kristapa Vilsona ceļojuma apraksts un fotogrāfijas
Pirmais, ko gribu atzīmēt- manis izvēlētais veids, kā nokļūt Černobiļas mirušajā zonā, nebūt nav tas labākais, toties vienkāršākais gan. Atliek vien nopirkt braucienu saitā pripyat.com un tikt līdz Kijevai. Ar to labās ziņas gandrīz beidzas- nāksies samierināties ar 40 tūristu klātbūtni, drudžainu grafiku un ļoti ierobežotu pārvietošanās brīvību. Vides dokumentēšanas mēģinājumi var novest histērijā mēģinot ķert īsos brīžus, kad neviena nav kadrā.
Tomēr šāds brauciens laikam gan būs nepieciešams, ja ir vēlme tā pa īstam apskatīt Pripeti- ir iespēja dibināt kontaktus ar zonas apsaimniekotājiem un vienoties par individuālu braucienu, kas pavisam noteikti būtu tā vērts.
Viss sākas agrā rītā pie Kijevas dzelzceļa stacijas. No turienes ar autobusu dodamies uz Černobiļu. Pa ceļam tiek demonstrēti video par mūsu galamērķi, ko papildina gidu stāstījums. Gidi, starp citu, ir Pripetes bijušie iedzīvotāji.
Izbraucam cauri diviem kontrolpunktiem un Černobiļas ciematam, kur dzīvo daļa zonā strādājošo, kuru ir ap 2000. Kanalizācija un ūdensvadi, kurus nācās mainīt pēc avārijas, tagad stiepjas no mājas uz māju virs zemes. Rakt te ir bīstami. Pirmā pietura- evakuēts ciemats. Dodos biezajā mežā un pēc pāris soļiem parādās viena māja, tad otra… Pirms mani ceļabiedri metas pozēt viens otram drupās, izbaudu mirkli nerealitātes.
Braucam tālāk, uz AES, dozimetri sāk pīkstēt biežāk. Pieturam uz robežas, aiz kuras fotografēšana aizliegta. Ceturtais bloks redzams tīri labi, dozimetru pīkstēšana dīvaini kontrastē ar putnu dziesmām un skaisto vasaras dienu. Nākamā pietura- laukums pie 4. bloka, vienīgā vieta, no kuras drīkst fotografēt to tuvumā. Blakusēkā izvietojies tāds kā neliels muzejs, kurā var apskatīt likvidācijas darbu foto un sarkofāga šķērsgriezuma maketu, visu papildina AES darbinieces stāstījums traģiskā balsī. Pa logu paveras iespaidīgs skats uz 4. bloku, bet fotografēt pa to nedrīkst. Daži, pārsteidzošu bezkaunību demonstrējot, gan mēģina to darīt.
Pēc tam, kad esam izbarojuši kādu duci baltmaizes klaipu divmetrīgiem samiem reaktora kanālā, dodamies uz Pripeti. Grafiks ir iekavēts un tas nozīmē, ka pastaiga pa pilsētu drīzāk būs īsie pārskrējieni no viena objekta uz otru. Neko darīt.
Iebraucot pilsētā beidzot pārņem patiesi iespaidīgas sajūtas. Braucam pa galveno ielu, tā izskatās kā maza taciņa džungļos, visapkārt ir mežs,. Asfalts apaudzis sūnām (uz kurām, starp citu, labāk nekāpt, tās labi absorbē piesārņojumu), šur tur krūmos rēgojas pa laternas stabam vai mājas stūrim. Viss zaļš, ja neskaita mežacūku rakumus. Daba bez liekām ceremonijām ir padzinusi gudro un pašpārliecināto cilvēku sugu no šejienes uz gadu tūkstošiem.
Kādā laukumā, liekas lielākā krustojumā, sadalāmies grupās un dodamies plānveida klejojumā. Šī laikam būs tā vieta, kur bez vietējā zinātāja labāk nedoties, ja tā ir pirmā reize. Pilsēta ir liela un tās sajaukums ar mežu veiksmīgi dezorientē, tāpat var iekrist kādā labi maskētā caurumā, ielīst mājā, kas knapi turas kopā, vai uzkāpt dusošai mežacūkai. Joprojām, kā mēs savām acīm pārliecinājāmies, pilsētā slapstās marodieri. Par ēkām- gadi ir darijuši savu un to ēku skaits, kuras vēl ir drošas, samazinās. Piemēram, slimnīca, kuru vēl nesen varēja izstaigāt, nu jau vairs nav apmeklējama. Sabrukušās ēkas uzskatāmi rāda, kāpēc. Kādas skolas sabrukusī siena vairāku stāvu augstumā atklāj skatam klases ar grāmatu plauktiem. Visu laiku nākas tipināt gidam pa pēdām, vienīgā vieta, kur ir iespēja doties pašplūsmā, ir kāda piecstāvene, uz desmit minūtēm. Kopumā aina īpaši nepārsteidz- kautko tamlīdzīgu var ieraudzīt arī pamestajās armijas pilsētelēs. Tukši dzīvokļi, pa kādai mēbelei, grāmatai, vēl kādam sadzīves štruntam… Katrā ziņā dzīvokļi nav saglabājušies tādi, kādus tos evakuācijas dienā atstāja to saimnieki. Visas pilsētas mēbeles ir sanestas kādā mājā centrā un tur ieslēgtas. Esot kāda māja, kur nesaprotamu iemeslu dēļ sanesa visas pilsētas klavieres. To, tāpat kā daudz ko citu, neredzējām- laika trūkums…
Tomēr ir arī pa kādam „gardumam“- piemēram, ar „Sarkanā stūrīša“ atribūtiku un dažādu dokumentāciju aizkrauts pagrabs, bijušais klubs un viesnīca ar šādiem tādiem dokumentiem reģistratūrā, teātra dekorāciju noliktava un backstage, kurā es paspēju ielavīties, kamēr tauta apbrīnoja lielas politbiroja locekļu bildes. Patiesu nostaļģiju izsauca gāzētā ūdens automāts, gluži tāds, kā bērnībā. Tikai atšķirībā no tiem, ko atceros, šim, kā likās, pieejams bijis arī ūdens ar sīrupu, ko man bērnībā tā arī nelaimējās pagaršot. Zināju tikai, ka tāds var būt. Protams, neiztrūka arī tādas „bildējamvietas“, kā ginekoloģiskais krēsls slimnīcas pagalmā, baseins, kurš, starp citu, tika lietots arī pēc avārijas, leģendārais skats no viesnīcas jumta (pilsēta ar 4. bloku fonā) un atrakciju laukums ar panorāmas ratu.
Lai arī, pateicoties skriešanai, redzējām daudz, labākā daļa (tas, ko es uzskatu par labāko daļu) izpalika- kāds puslīdz neskarts miteklis, drēbju skapis ar drēbēm, iepirkumu saraksts- lietas kas pastāsta kautko personīgu par cilvēkiem, kas šo vietu pametuši. Tomēr nešaubos, ka tādas tur ir. Jābrauc vēlreiz? Laikam gan.
Atpakaļceļā Černobiļā mūs gaidīja padomju laiku labākajās tradīcijās ieturētas vakariņas. Nē, ne gluži- šņabja nebija. Toties vai kāds no jums atceras, kad pēdējo reizi dzēra īstu kompotu?
Ivara Āboliņa ceļojuma paraksts (www.klubs.lv)
Černobiļas liktenis un padomju varas nodevība
26.aprīlī aprit tieši divdesmit gadi kopš notika sprādziens Černobiļas atomreaktorā – lielākā civilā katastrofa cilvēces vēsturē. Pasaule par traģēdiju uzzināja tikai vairākas dienas vēlāk, kad notikušo padomju vara vairs nespēja noslēpt. Vilcināšanās dēļ gāja bojā un par invalīdiem kļuva joprojām līdz galam neapzināts, milzīgs cilvēku skaits, bet Pripetā, kurā atradās reaktors, dzīvot nav iespējams joprojām. Tikai KLUBĀ ekskluzīva reportāža no Černobiļas, Pripetas un reaktora katafalka pakājes.
Tuvojoties slēgtajai, 30 kilometru zonai, kas izveidota ap katastrofā cietušo Černobiļas atomreaktora sarkofāgu pārņem nedaudz sirreāla sajūta. Mūsu automašīna apstājas pie tāda kā robežkontroles punkta un formās tērpti vīri pārbauda gan pases, gan varas iestāžu izsniegto atļauju iekļūšanai slēgtajā zonā. Šādu atļauju teorētiski var dabūt jebkurš, taču pārsvarā tā tiek izsniegta žurnālistiem. Ukrainas valsts ir uzsākusi veiklu biznesu pārdodot šādas atļaujas par 1520 grivnām (aptuveni 175 lati), cenā iekļaujot gan šofera un gida pakalpojumus, gan pusdienas. Kad jautāju Nikolajam, jaunam puisim, kura lielākā dzīves kaislība, šķiet, ir politika, un it īpaši prezidenta Viktora Juščenko atbalstīšana, vai tas nav nedaudz ciniski – pelnīt uz Černobiļas rēķina, viņš atbild noliedzoši. Ja slēgtajā zonā ievēro visus noteikumus tur neesot bīstami, savukārt interesentu vēlme nokļūt pie reaktora kaut kā jākoordinē un tieši tādēļ nepieciešamas atļaujas. Un, ja reiz cilvēks iekļuvis slēgtajā zonā, bez gida un šofera, orientēties viņam būtu grūti un viņš var neviļus aizkļūt līdz vietām, kur galīgi nav ieteicams atrasties un, kur esošā radiācijas koncentrācija atstātu paliekošu ietekmi uz veselību. To, ka uz traģēdijas rēķina cilvēki šeit pelna pamanu arī vēlāk. Kad izsaku vēlmi satikt kādu vietējo iedzīvotāju mans pavadonis Sergejs paskaidro, ka černobilieši un pilsētas tuvākās apkārtnes iedzīvotāji par intervijām prasa naudu – 50 grivnas vai arī produktus par aptuveni tādu summu. Vēlāk noskaidrojas, ka tā tas patiešām arī ir, lai gan no otras puses vietējos var saprast – lielākajai daļai pensijas ir aptuveni 300 grivnas mēnesī un kaut kā ir jāsitas uz priekšu.
Dokumentu un pasu pārbaude norit bez aizķeršanās, tāpēc turpinām virzību uz Černobiļu, kur arī atrodas ministrijas uzņēmuma birojs. Pilsēta pretēji daudzu uzskatam nav mirusi – tajā dzīvo aptuveni 3000 cilvēku, taču lielākā daļa no viņiem ir algotņi un tur mitinās tikai darba laikā. Daudzu darba režīms ir tāds, ka jāstrādā divas nedēļas, bet pēc tam divas nedēļas ir brīvas. Tomēr dzīvo arī vietējie iedzīvotāji – tie, kuriem mājas te bija jau pirms traģēdijas un uz vairākām ēkām redzams nezinātāja acīm dīvains uzraksts – Šeit dzīvo mājas saimnieks. Sergejs vēlāk stāstīs, ka uzraksti sākotnēji parādījušies marodieru dēļ, bet tagad tiek kalpo arī vietējo varas iestāžu zināšanai, jo uz daudzām ielām apdzīvota ir tikai viena māja un ieraugot brīdinošo plāksnīti ir vieglāk orientēties.
Bērni slimo vairāk
Uz ielām ir manāms pietiekami daudz cilvēku – taču sajūta nav kā citās mazpilsētās. Veseli kvartāli ir pamesti, mājās ieaugušas krūmos un nezālēs un redzams, ka tās ir spocīgi tukšas. Lielākā daļa logu nav izsisti, šur tur vēl aizvien redzami pat aizkari. Aktīvā dzīve pašlaik notiek pilsētas centrā – nomales ir klusākas. Černobiļā ir divi veikali un bārs, policija, ugunsdzēsēji un pat prokuratūra. Pēc traģēdijas Černobiļā reģistrēta tikai viena bērna piedzimšana – meitene nākusi pasaulē kādas pilsētā strādājoša pāra ģimenē. Tagad viņai ir vienpadsmit gadu un neesot konstatētas nekādas veselības problēmas. Toties netālu esošajā Slavutičā ir vērojams, ka bērni slimo biežāk kā citviet Ukrainā. Lielu pataloģiju gan neesot, taču uzreiz pēc traģēdijas tādas tuvākajā apkārtnē bijušas. Pašlaik radiācija īpašu ietekmi atstāj uz bērnu redzi un vēlāk uzzinu, ka ir gadījumi, kad mazie pasaulē nāk pilnīgi akli. Līdzīga situācija kā Slavutičā ir arī citur, ap reaktoru, slēgtās zonas apkaimē.
Pašā Černobiļas centrā redzams Ļeņina piemineklis, savukārt ielu nosaukumi, pretēji kā tas noticis, daudzviet citur Ukrainā, nav nomainīti. Pēc PSRS sabrukuma nebija, kas to ierosina un arī varas iestādes lielu vajadzību pēc šādas maiņa nesaskatīja. Černobiļa (pilsēta nes kāda Ukrainā sastopama auga vārdu) ir sena pilsēta, vēl aizvien redzams, ka tā bijusi skaista vieta – it īpaši daba, kura pat par spīti sniegam ir lieliska. Kādā brīdī pat rodas asociācijas ar mūsu pašu Cēsīm. Pagājušā gadsimta sākumā tā bijusi pārsvarā ebreju apdzīvota vieta, reģiona tirdzniecības centrs. Vēlāk ebreju šeit kļuvis mazāk, taču pat pirms katastrofas šīs tautas kopiena šeit bijusi pietiekami liela.
Pabraucam garām futbola stadionam, kurā agrāk cīnījusies vietējā komanda, redzam vairākas piemiņas vietas. Sergejs man stāsta, ka pilsētā esot nesen renovēta pareizticīgo baznīca, kuras tiešā tuvumā radiācijas koncentrācija ir mazāka kā citviet pilsētā. Sākumā negribu tam īsti ticēt, jo arī pašā Černobiļā tā svārstā 0,21 – 0, 25 mikrorentgenu stundā robežās, kas nav daudz. Taču nonākot pie baznīcas radiācijas mērītājā patiešām pārliecinos, ka šeit radiācijas līmenis sasniedz tikai 0,19 mikroretntgenus stundā, kas vispār nav uzskatāms par paaugstinātu radiācijas līmeni. Latvijas Radiācijas drošības centra direktors Andrejs Salmiņš KLUBAM atklāja, ka, ja radiācijas līmenis ir līdz 0,25 mikrorentgeniem stundā, tad tas nav uzskatāms par paaugstinātu līmeni. Satraukties var sākt gadījumos, ka radiācijas līmenis sasniedz 0,30 mikrorentgenus stundā. „Arī Rīgā vietām būtu 0,25 mikrorentgeni, lai gan vidējais līmenis ir 0,18,” saka Salmiņš.
Patiesībā ar radiāciju slēgtajā zonā ir interesanti – pārsvarā tās norma nav paaugstināta, taču vietām tās līmenis strauji palielinās. Uz lielceļa ar šausmām konstatēju, ka tās līmenis pēkšņi uzlec līdz 3,00 mikrorentgeniem stundā, taču tik pat strauji kā parādījies tas krītas. „Nebūtu sniega radiācija būtu vēl lielāka. Šoferiem, kas šeit brauc ikdienā iesaka palielināt braukšanas ātrumu, lai ātrāk tiktu cauri,” saka Sergejs. Līdzīgu vietu ir daudz, pat pārāk daudz. Vienu rudeni Sergejs ar kādu darba kolēģi gājuši sēņot un, protams, ka mērījuši radiācijas līmeni iekāroto sēņu apkārtnē. Vienā vietā tā bijusi būtiski pārsniegta un sēnes, kas ir īpaši jūtīgas pret radiāciju, tur augušas griezdamās. Intereses pēc nolēmuši pēc gada atkal atnākt uz šo vietu un izmērīt radiācijas līmeni. Abi bijuši pārsteigti, jo izrādījies, ka radiācija tur ir pat mazāka par pieļaujamo normu. „Tas tādēļ, ka kūstot sniegam, ziemā radiācija kopā ar ūdeni bija pārcēlusies uz citu vietu. Tagad tā atrodas tur, kur agrāk tās nebija. Mēs varam stāvēt viens no otra metra attālumā, bet viens atradīsimies būtiski paaugstinātā radiācijas zonā, taču otrs nē,” skaidro Sergejs. Vietējie arī atspēko apkārt klīstošās leģendas par milzīgām sēnēm, kas reģionā sākušas augt uzreiz pēc katastrofas. To gan kļuvis acīmredzami vairāk, taču sēnes – mutantus neviens tā pa īstam neesot redzējis. Toties slēgtajā zonā dzīvojot liels skaits aptuveni divus metrus lielu samu. Samiem gan tas nav nemaz tik milzīgs izmērs, taču tik lielā koncentrācijā vienā vietā šo zivju parasti neesot – Nikolajs norāda, ka uz tiem noteikti ietekmi vēl joprojām atstāj radiācija un atšķirībā no sēnēm samus gan ēst neesot ieteicams, taču vienalga atrodoties gan vietējie, gan maluzvejnieki, kas viņus ķerot. Pats savām acīm redzu bļitkotāju, kurš šo nodarbi piekopjot regulāri. Un tādu esot daudz. „Vietējie makšķerē bieži un tas nevienam nekādu ļaunumu nenodara. Bet ir bijuši gadījumi, kad Kijevas tirgū tiek atklātas šejienes zivis un tas nav pareizi, tas ir pārkāpums, to visu izdara malu zvejnieki. Cilvēkam ir jāzina, ka tās zivis nāk no šejienes. Taču es par šo jautājumu esmu daudz domājis. Zivis taču peld, nekāds tās aizturošs žogs upē nav uzlikts un zivs no šejienes bez nekādām problēmām var aizpeldēt uz priekšu un tad to noķers jau, piemēram, kā Kijevas zivi,” spriež Sergejs. Ēst nav ieteicams arī citas zivis, kuras kā noskaidroju vēlāk, caurmērā tomēr ir lielākās par vidusmēru.
Diezgan izplatīta esot arī malu medniecība – dzīvnieku šejienes mežos daudz bijis jau pirms traģēdijas, taču tagad to saradies vēl vairāk. „Ir malu mednieki, lai gan ar viņiem cīnās. Pa Černobiļas ielām ik pa laikam pastaigājās savvaļas dzīvnieki. Zinu, ka ir piejaucēti meža kuiļi, esmu tos pats savām acīm redzējis. Tie nāk no mežiem uz šejieni, jo zina, ka tos baros. Luncina asti kā suņi,” saka Sergejs.
Pirmo reizi iebraucot radiācijas zonā daudziem cilvēkiem paliekot slikta dūša, kaut kas it kā sitoties kaklā, taču ar mani tā nenotiek. Tiem ar kuriem tā notiek esot vājāks organisms. Secinu, ka mans organisms, spriežot pēc visa, ir stiprs, bet nedaudz neomulīga sajūta paliek vienalga. Īpaši tā pastiprinās jau vairākas dienas pēc atgriešanās Latvijā un kādā mirklī pat robežojas ar paniku. Pēc tam satraukums pazūd, jo apziņa signalizē, ka mainīt tāpat neko nav iespējams.
Mirusī pilsēta
Pats reaktors atrodas aptuveni desmit kilometrus no Černobiļas, Pripetas pilsētas teritorijā. Černobiļas vārdu stacija ieguva tādēļ, ka celtniecības laikā tā bija tuvākā lielākā pilsēta. Savukārt Pripeta radās, kā stacijas satelītpilsēta. Pirms traģēdijas Černobiļā dzīvoja 20, bet Pripetā 50 tūkstoši cilvēku – vairāk kā šobrīd Ventspilī. Pa ceļam redzam klajus laukus, pēc sprādziena veseli ciemati nolīdzināti ar buldozeriem un pēc tam uzarti. Mēs izbraucam cauri Kapači ciematam, kuram blakus atrodas samērā leģendāra vieta – Rižij ļes (rudais mežs) – uzreiz pēc avārijas radiācijas mākonis nosēdās uz šī koku pudura un acumirklī padarīja to rūsas rudu. Tagad tas tāds vairs nav, bet tuvoties starojuma dēļ vienalga nav ieteicams. Radiācijas līmenis šeit acīmredzami palielinās un lai gan vietām ir mazāks, bet vietām lielāks, vidēji turas 0, 35 mikrorentgenu stundā robežās. Pripetā iebraucam pa to pašu ceļu, pa, kuru ar novēlošanos padomju vara evakuēja cilvēkus. Ceļš ved gar reaktoru un līdz ar to kļūst skaidrs, ka cilvēkiem no pilsētas bija jābrauc tieši gar degošo monstru. Pilsēta ir mirusi. Pilnīgi. Sergejs stāsta, ka reiz tajā uz dažām stundām palicis viens un sajūta bijusi neizturami nospiedoša. Līdzīga sajūta ir arī man un varu tikai iedomāties, kas notiktu, ja Pripetā paliktu viens. Milzīgas bloku māju rindas stāv tukšas. Tāpat kā Černobiļā logi nav izsisti, vietām redzami pat aizkari. Kad cilvēki tika evakuēti viņiem teica, ka jāizbrauc tikai uz trim dienām un pēc tam varēs atgriezties. Kāds vīrs savā dzīvoklī atgriezies tieši pēc astoņpadsmit gadiem traģēdijas gada dienā. Līdzīgi ir ar daudziem, bet vēl vairāk ir to, kuri nav atgriezušies vispār. Pašā pilsētas centrā redzams milzīgs panorāmas rats ar dzelteniem sēdekļiem. Tas tā arī nekad nesāka darboties, jo traģēdija notika dažas dienas pirms bija paredzēta tā atklāšana. No sākuma tas izskatās gluži kā jauns un patiesībā gribas novērsties nevis uz to skatīties. Jau Latvijā atceroties tukšo pilsētu, kuru vairākas reizes redzu sapņos, pārņem neaprakstāmi nepatīkama sajūta. Taču noskurinoties tā pāriet.
No realitātes vēl attālinātāka sajūta pārņem tukšajos dzīvokļos. Visos pabijuši marodieri, taču vienalga redzamas lietas, kas kādreiz piederējušas cilvēkiem. Skapji, krēsli, apģērbs...Tagad tas vairs nepieder nevienam. Uzkāpjam uz kādas sešpadsmit stāvu mājas jumta un konstatēju, ka skats, kas paveras ir vēl skumjāks, nekā tikko kā redzētais. Tas ko redzu iespiežas atmiņā – atkal māju rindas, tukšas logu acis, viesnīca, restorāns, bērnu dārzs. No jumta paveras ideāls skats un reaktora katafalku un arī pārējo staciju. Ir pārsteidzoši cik reaktoru izmēri ir neproporcionāli mazi salīdzinot ar to ļaunumu kādu tie spēj nodarīt kādas nelielas kļūmes rezultātā. Virs katafalka slejas augsts skurstenis, kas padara to daudz iespaidīgāku. Mēs kāpjam lejā pa trepēm, lai brauktu uz turieni –, lai iegūtu krāsaino metālu ir izlaupītas pat liftu šahtas.
Nāves monstrs
Stāvu no reaktora aptuveni desmit metru attālumā. Mērītājs rāda, ka radiācijas līmenis šeit sasniedz 4,8 mikrorentgenus stundā, taču vasarā tas būtu lielāks. Nekādu īpašo emociju manī nav. No tuvākas distances reaktors ar visu katafalku izskatās pēc milzīga dzelzs kalna. Katafalkā ir parādījušās mikroskopiskas plaisas un līdz 2010.gadam nepieciešams jauns katafalks. Zinātniekiem nav nekādu iespēju noskaidrot, kas notiek katafalka iekšienē, taču tiek lēsts, ka jaunas traģēdijas gadījumā nelaime būtu daudz lielāka par to, kas notika 1986.gadā. Un toreizējais sprādziens pēc sava ekvivalenta radīja 500 reizes lielāku radio aktīvo piesārņojumu kā ASV uzmestās atombumbas Hirosimai un Nagasaki. Turpat netālu ir ugunsdzēsēju dežūrdaļa, kurā nelaimes laikā atradās seši ugunsdzēsēji un ar kājām atskrēja dzēst liesmas. Viņi visi gāja bojā, bet viena cilvēka mirstīgās atliekas tā arī nekad netika atrastas. Par godu šiem cilvēkiem Černobiļā uzstādīts piemineklis Tiem, kas izglāba pasauli. Netālu no reaktora joprojām strādā cilvēki, kuri neapšaubāmi saņem radioaktīvo starojumu dien dienā atrazdamies tik tuvu reaktoram. Tomēr alga šeit ir reizes divas augstāka kā caurmērā Ukrainā un cilvēkiem sakrājot noteiktu radiācijas daudzumu tiek aizliegts strādāt slēgtajā teritorijā. Tas pats attiecas un Sergeju un mūsu šoferi Nikolaju – abiem ir speciāla ierīce, kurā tiek krāta radiācija. Cik lielu starojumu abi jau dabūjuši viņi nezina, taču pagaidām tas nav sasniedzis veselībai izteikti bīstamu līmeni, jo strādāt viņiem joprojām tiek atļauts. Iekāpjam atpakaļ auto un sajūta ir drūma, varbūt pat nospiedoša. Vēlreiz atskatos uz reaktoru, tomēr novēršos un galvā vēl pazib doma, ka nekad vairs dzīvē to neredzēšu. Nospriežu, ka, visticamāk, tas ir uz labu.
Nauda par atmiņām
76 gadus vecā Olga ir vietējā iedzīvotāja – piedzimusi netālā ciematā, kas arī atrodas slēgtajā zonā, bet pēc tam ieprecējusies Černobiļā. Šeit nodzīvojusi visu dzīvi un piedalījusies arī katastrofas likvidācijas darbos. No pilsētas evakuēta tikai desmit dienas pēc avārijas – līdz tam nav bijis nekādas informācijas par to, kas noticis. Savukārt radinieki no Pripetas evakuēti jau pēc trim dienām.
Pirms neilga laika večiņa sniegusi intervijas arī Portugāles, Krievijas, Spānijas un vēl vairāku valstu masu medijiem. Visi viņai ir maksājuši 50 grivnas. Meita viņu pat esot redzējusi kādā Krievijas pārraidē un tagad apceļot saukājot par TV zvaigzni.
Olga audzē vistas, viņai ir suns un kaķis. Par spīti, cienījamajam vecumam, izskatās viņa labi. Nesen miris viņas vīrs, taču ar avāriju tam neesot nekāda sakara. „Vecs viņš bija. Man divas meitas vēl ir. Abas černobiļietes, bet tagad te vairs nedzīvo. Pašai arī nav nekādu veselības problēmu, vienīgi mugura sāp. Bet tā sāpēja arī pirms avārijas,” saka Olga.
Izbraucot no slēgtās zonas tiek pārbaudīts vai cilvēks ir saņēmis kritisku daudzumu starojuma. Es neesmu, jo aparatūrā iedegas zaļā gaisma. Sergejam reiz iedegusies sarkanā – tādā gadījumā jāiedzer glāze sarkanā vīna un jāieiet karstā dušā. Mani, visticamāk, vestu arī uz slimnīcu, bet Sergeju neveda. Pēc dušas aparatūra atkal rādīja, ka viss kārtībā.
Eksperimenti ar likteņiem
Kāpēc notika traģēdija, versiju ir daudz. Oficiālā – cilvēki pieļāvuši kļūdu un šo versiju pie ieslēgta diktofona skandina visi. Reālākā versija, kura tiek stāstīta pie izslēgta diktofona un kuru apstiprina arī daudzi neatkarīgi eksperti gan ir cita – liktenīgajā dienā notika zinātniski eksperimenti, lai noskaidrotu cik lielu slodzi reaktors spēj izturēt. Tāpat ir skaidri zināms, ka reaktoram nebija uzbūvētas pietiekošas aizsargbruņas, kuras izslēgtu katastrofu, avārijas gadījumā. Zinātnieki kļūdījās ar aprēķiniem un notika nelaime, kuras rezultātā pēc pieticīgām aplēsēm cieta 4,5 miljoni iedzīvotāju. Savukārt kaut kādu ietekmi uz savu veselību izjutuši gandrīz 30 miljoni cilvēku. Joprojām nav apzināts tas daudzums cilvēku, kuri tiešā nelaimes ietekmē bija spiesti atdot savu dzīvību. Visvairāk cieta Ukrainā un Baltkrievijā dzīvojošie un pēdējie atšķirībā no ukraiņiem nesaņem arī faktiski nekādu starptautisko palīdzību.
Avārijas seku likvidēšanā piedalījās vairāk nekā 6000 Latvijas iedzīvotāju. Puse no viņiem kļuva par invalīdiem, nomira gandrīz 500 cilvēku. Padomju varas iestādes noziedzīgi slēpa notikušās katastrofas mērogus ne tikai no pasaules, bet arī no vietējiem iedzīvotājiem. Ārpus lielvalsts robežām par traģēdiju uzzināja tikai pēc vairākām dienām un arī tikai tāpēc, ka radiācijas mākonis bija sasniedzis Skandināviju. Pripetas un tuvākās apkārtnes iedzīvotāji, kuri avārijā cieta visvairāk, netika evakuēti trīs dienas, savukārt černobilieši neziņā tika turēti pat desmit dienas. Arī glābējiem netika pateikts ar ko viņi riskē, tāpat kā viņi netika nodrošināti ar pienācīgu ekipējumu. Atbildību par notikušo vēl joprojām neviens nav uzņēmies un var droši prognozēt, ka tā arī nekad neuzņemsies.
Natālija Slavertiča, Bijusī Pripetas iedzīvotāja:
Tas notika naktī uz sestdienu, kad jau biju devusies gulēt. Es sajutu tādu kā zemestrīci, dzirdēju troksni un izgāju uz balkona. Reaktors atradās netālu no kopmītnēm, kur dzīvoju un es labi varēju redzēt kā tas deg. Skats bija iespaidīgs, taču man toreiz vēl astoņpadsmit nebija, es neaptvēru situācijas nopietnību. Nodzīvoju Pripetā vēl trīs dienas. Nezināju jau, kas noticis, jo neviens mums neko neteica. Tad nāca evakuācija un teica, ka atgriezīsimies jau pēc trim dienām. Paņēmu līdzi tikai pašu nepieciešamāko, taču vairs kopmītnēs neatgriezos.
Nekādu veselības problēmu man nav, arī bērns ir vesels. Manai draudzenei, kura bija tik neapdomīga, ka aizgāja līdz reaktoram apskatīties, kas tur notiek, gan ir veselības problēmas. Daudzi cilvēki bija tik naivi, ka gāja skatīties. Joprojām nesaprotu kā no cilvēkiem varēja slēpt cik avārija ir smaga.
Olga, Černobiļas iedzīvotāja:
Pēc avārijas desmitajā dienā mūs uz diviem mēnešiem izveda no Černobiļas. Piedāvāja jaunu mājvietu, izmaksāja kompensāciju, bet mums nepatika piedāvātās mājas Tad arī ar vīru atgriezāmies un mūsu mājām atpakaļ. Nebija nekādu baiļu atgriezties, redzēju, ka te daudz jauniešu strādā, armija taču bija. Ko tad man baidīties? Tā arī joprojām te dzīvoju, šī pilsēta man ir sirdī. Kopumā atgriezāmies ap 300 cilvēku, tā arī te kādi 250 joprojām dzīvojam. Neviens nav aizbraucis, tikai miruši. Bet atgriezās jau tieši vecākā paaudze. Pēc tam strādājām seku likvidāciju darbos, bet joprojām nekādas sekas savai veselībai nejūtu.
Labi atceros dienu, kad notika avārija. Pripetā bija mans znots, draugi, meita dienu pirms avārijas bija pie manis atbraukusi. Pazinu arī dažus no tiem, kuri gāja bojā dzēšot reaktoru. Znotu sākumā nemaz nelaida ārā no pilsētas – pašā sākumā pilsēta bija izolēta. Tikai ar trešo piegājienu viņš slepus izlavījās ārā no turienes un ar velosipēdu atbrauca pie mums.
Mūs pašus evakuēja tikai desmitajā dienā, sākumā strādājām – krāvām smiltis, nesapratām, kas notiek, neviens neko neteica, sākumā pat teica, ka varēsim palikt, un tad teica, ka tikai uz trim dienām mūs izvedīs. Tās desmit dienas mums bija atslēgta gan televīzija, gan radio. Informācijas nebija pilnīgi nekādas. Neko nepaņēmām līdzi. Sāpīgi to visu atcerēties un pēc evakuācijas tiešām bailes palika. Sapratām, ka noticis kaut kas briesmīgs, jo vairs nelaida atpakaļ, dzīvojām Kultūras namā vienā Kijevas rajona pilsētā. Pēc tam mums piedāvāja dzīvoklī, bet slepus atgriezāmies un strādājām šeit. Tad mūs atkal draudēja izvest no slēgtās zonas, bet vēl aizvien esmu slēgtajā zonā. Zinu, ka bija 5 – 6 cilvēki, kas noslēpās un neizbrauca no avārijas zonas vispār.
Sergejs Saverskis, Slēgtās zonas priekšnieka vietnieks:
Mūsu galvenais uzdevums ir līdz minimuma samazināt radiaktīvo vielu izkļūšanu no slēgtās teritorijas. 80 līdz 90 procenti radiācijas izkļūt no zonas var caur Pripetas upi, tāpēc mums ir vesels uzņēmums, kurš veic kompleksu darbu ūdens aizsardzībai. Mums ir vairāki dambji, bet tuvāk par to, kā notiek šis darbs negribētu stāstīt. Pastāv iespēja, ka radiācija var izkļūt arī ugunsgrēku rezultātā un tādēļ mums ir specializēts ugunsdzēsības dienests, kurš nodarbojas arī ar to, lai ugunsgrēku iespējas samazinātu līdz minimumam.
Svarīgs mūsu uzdevums ir arī reaktora un katafalka apkalpe un uzturēšana. Mēs arī veicam kompleksu radiācijas monitoringu un visi lēmumi tiek pieņemti balstoties uz šī monitoringa analīzi un prognozēm. Mēs precīzi zinām konkrētā brīža situāciju, jo tiek veikta arī rūpīga radiācijas līmeņa kontrole. Tāpat mūsu pienākumos ietilpst slēgtās zonas fiziska apsardze, taču mūsu galvenais uzdevums bez šaubām ir avārijas seko novēršana.
Pastāvīgs monitorings notiek arī pašā reaktorā, taču ir pieņemts lēmums pastiprināt aizsardzības līmeni un celt jaunu sarkofāgu. Tiek plānots, ka jaunais sarkofāgs tiek uzcelts 2010.gadā tomēr dzīve ir dzīve. Celtniecība var arī aizkavēties, lai gan uzbūvēts viņš tiks jebkurā gadījumā. Vienlaicīgi gribu pateikt principiālu lietu, – ja sarkofāga līdz 2010.gadam nebūs, tas nenozīmē, ka 2011.gadā notiks jauna katastrofa. Tāpēc mēs arī strādājam, lai tā nenotiktu. Pēc aptuvenām aplēsēm sarkofāgs izmaksās 1,2 miljardus ASV dolāru un šobrīd tiek meklēts finansējums. Daļu dos Ukrainas valdība, daļu donorvalstis, daļu privāti uzņēmumi. Tā būs sarežģīta finansēšanas shēma.
Arnolds Vērzemnieks, Latvijas savienības Černobiļa prezidents:
Uz Černobiļu mani aizsūtīja 1986.gada novembra beigās un Latvijā atgriezos tā paša gada 31.decembrī. Biju virsnieks, Civilās aizsardzības štāba Rīgas bataljona priekšnieks. 25.novembrī mūs no rīta izsauca uz Maskavu, vakarā iesēdināja vilcienā un jau nākamajā dienā nosūtīja uz Kijevu. Protams, ka uztraukums bija, jo, kad notika avārija man pat prātā neienāca, ka varētu tur nokļūt. Bet iebilst jau toreiz nevarēja. Es strādāju štābā – kontrolēju kā tiek veikti uzdevumi, mazgāta radiācija, likti filtri...Turpat es vien biju, arī pie reaktora, kura sarkofāga celtniecība tika pabeigta neilgi pirms manas aizbraukšanas – 26.decembrī.
Toreiz bija ziema, bet visa Pripeta vēl aizvien tika apkurināta – tika cerēts, ka cilvēki varēs atgriezties. Visvairāk man atmiņā iespiedušās tukšās mājas – lelles un kaķu līķi logos. Marodieru jau toreiz vēl nebija, bet kaķi, kuri bija pamesti dzīvokļos, bija miruši tieši pie logiem. To es vēl tagad spilgti atceros. No Pripetas tika izvests 40 cm biezs grunts slānis, mazgāts asfalts, bet cilvēki tur atgriezties nevarēs vēl ļoti, ļoti ilgi.
Černobilieši slimo. Man pašam ir veselības problēmas, kad es redzu mūsu puišus paliek skumji. Daudziem ir vēzis, daudziem problēmas ar potenci un viņi neiztur. Ir, kas pakaras. Citas problēmas. Nezinu tādu cilvēku, no tiem, kas piedalījās glābšanas darbos, kam nebūtu veselības problēmu. Pasliktinās atmiņa, notiek strauja novecošana. Toreiz daudzi pat neapzinājās uz kurieni brauc...
Andris Siksnis, Latvenergo Ārējo komunikāciju daļas vadītājs:
Latvijas, Lietuvas un Igaunijas enerģētikas kompāniju vadītāji ir parakstījuši memorandu par gatavošanos jauna kopēja kodolreaktora būvei Lietuvā, Ignalīnā. Igaunija apņēmusies apzināt finansējuma piesaistīšanas iespējas, lietuvieši pētīs tehnoloģiju jautājumus, vides drošības aspektus un juridiskās lietas, savukārt latvieši apņēmušies apzināt iespējamos savienojumu un noieta punktus. Būt vai nebūt kopējam reaktoram kļūs skaidrs šā gada beigās un, ja lēmums būs apstiprinošs, tad pēc reālistiskām prognozēm savu darbību tas varētu sākt 2015.gadā un izmaksātu aptuveni 2 miljardus eiro. Ignalina ir faktiski vienīgais reālais veids, kā Baltijas valstīm nodrošināties pret atkarību, piemēram, no Krievijas un pašām sevi apgādāt ap elektroenerģiju. Reaktors būs absolūti drošs, jo tādi ir visi jaunās paaudzes reaktori, tāpat neviens neļautu šeit būvēt reaktoru, kas apdraudētu visu reģionu. Otra Černobiļa šeit noteikti neatkārtosies.
Slavutiča ir pilsēta, kuru pēc traģēdijas uzcēla bijušās PSRS valstis, arī Latvijas PSR. Uz šo pilsētu dzīvot pārcēlās Pripetas, Černobiļas un tuvējās apkārtnes iedzīvotāju un tajā joprojām ir Rīgas kvartāls, bērnudārzs Mārīte un veikals Daugava.