1940. gada 25. novembrī paralēli latam kā likumīgu maksāšanas līdzekli Latvijā ieviesa PSRS naudu pēc kursa: 1 lats = 1 rublis. Apgrozībā izlaisto rubļu nominālvērtība bija šāda: 1, 3 un 5 rubļi (valsts kases zīmes), 1, 3, 5 un 10 červoncu (banknotes). Bez tam Latvijas teritorijā par likumīgu maksāšanas līdzekli kļuva visas PSRS (KPFSR) Valsts bankas agrākajos gados izlaistās papīra naudas zīmes un monētas, ieskaitot sudraba rubļus un kapeikas (izlaisti 1921.-1931. gadā). 1941. gada 25. martā lats bez iepriekšēja brīdinājuma tika anulēts, t.sk. privātpersonu noguldījumi, kas bija lielāki par 1 000 latiem (rubļiem). Šī naudas konfiskācija notika vienlaicīgi visās trijās Baltijas valstīs.

1941.-1945. gadā Latvijā apgrozībā atradās nevis nacionālā, bet divas ārvalstu valūtas: vācu okupācijas nauda - reihsmarkas (RM) - un PSRS rubļi pēc kursa 10 rubļu = 1 RM.

Pēc 2. pasaules kara un līdz pat 1992. gadam Latvijā apgrozībā atradās PSRS rubļi un kapeikas, kuru vērtība un grafiskais dizains mainījās 1947., 1961. un 1991. gada naudas reformas gaitā.

Naudas reformas Padomju laikā

Pēc padomju karaspēka ienākšanas 1940. gada 17. jūnijā lata kurss attiecībā pret padomju rubli tika noteikts 1:1, kas neatbilda šo valūtu pirktspēju attiecībai. Latvijā preču nominālās cenas bija būtiski zemākas nekā PSRS, un, nosakot abu valūtu vienlīdzīgumu, jaunais režīms deva iespēju valsts darbiniekiem un militārpersonām daudz un lēti iepirkties. Veikalu plaukti tika "izslaucīti", preces izvestas uz Austrumiem un Latvijas iedzīvotāji iepazina deficītu un rindas pie veikaliem.

Pēc kara Latvija kopā ar pārējo PSRS piedzīvoja trīs naudas reformas, un viena no tām smagi skāra iedzīvotājus.

1947. gada nogalē tika īstenota negaidīta naudas reformu ar mērķi samazināt apgrozībā esošo naudas daudzumu. Apgrozībā esošā papīra nauda pret jaunā parauga naudu tika mainīta attiecībā 10:1, apgrozībā esošās monētas nezaudēja savu vērtību, bet iedzīvotāju noguldījumi tika pārvērtēti diferencēti (līdz 3000 rubļu - attiecībā 1:1; 3000-10 000 rubļu - attiecībā 3:2; vairāk par 10 000 rubļu - attiecībā 2:1). Naudas reforma atjaunoja naudas segumu un normālas funkcijas, tomēr tā notika uz iedzīvotāju rēķina, tādējādi būtībā tā bija konfiscējoša reforma. Iedzīvotāji kopumā zaudēja 15.9 miljonus rubļu, kas bija 18% no Latvijas privātpersonu noguldītās summas.

Nākamā naudas reforma notika 1961. gadā - tās gaitā mainīja vecos rubļus pret jauniem pēc kursa 10:1. Atšķirībā no citām padomju režīma naudas reformām, iedzīvotāji tiešus zaudējumus necieta. Par gaidāmo reformu tika laikus paziņots, un iedzīvotāji pastiprināti iepirkās tikai dažas dienas. Tomēr vienlaikus ar naudas maiņu notika rubļa devalvācija.

PSRS norieta laikā - 1991. gada janvārī - padomju valdība pēkšņi paziņoja, ka vecā tipa 50 un 100 rubļu banknotes vairs nebūs derīgas, un ierobežoja piekļuvi noguldījumiem bankās. Tā padomju amatpersonas mēģināja cīnīties ar to, ka naudas bija sadrukāts par daudz. Pamatā šie pasākumi bija iecerēti kā konfiscējoša naudas reforma, jo naudas zīmju apmaiņai tika noteikti būtiski ierobežojumi. Taču PSRS vadībai pietrūka politiskas drosmes būtiski samazināt iedzīvotāju uzkrājumus, un šī naudas reforma nedeva nekādus pozitīvus rezultātus, tikai vairoja iedzīvotāju neuzticību PSRS valūtai. Ekonomiski nepamatota naudas emisija turpinājās, savukārt Baltijas republikas sāka priekšdarbus savu valūtu ieviešanai.

Pēc tam sekoja vēl neatkarīgās Latvijas naudas reformas: vispirms PSRS rublis tika nomainīts ar Latvijas rubli, kam sekoja lata atjaunošana. Ņemot vērā PSRS rubļa hiperinflāciju - cenas pēc to brīvlaišanas 1991.-1992. gadā pieauga 28 reizes (Latvijā inflācija 1991. gadā bija 172%, bet 1992. gadā - 951%) un iedzīvotāju iekrātie rubļi dramatiski zaudēja vērtību - cilvēkiem arī šīs naudas maiņas iegūlušās atmiņā kā zaudējumus nesošas.

1940. gadā, pēc Latvijas okupācijas un iekļaušanas PSRS sastāvā, Latvijas Banku reorganizēja par PSRS Valsts bankas Latvijas Republikānisko kantori. Pēc 1990. gada 4. maija Deklarācijas "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" un PSRS sabrukuma Latvijas Banka ar Latvijas Republikas Augstākās padomes 1991. gada 3. septembra lēmumu "Par Latvijas Republikas teritorijā esošo banku iestāžu reorganizāciju" kļuva par reālu centrālo un emisijas banku. Latvijas Bankas statusu galīgi nostiprināja 1992. gada 12. maijā pieņemtais Latvijas Republikas likums "Par Latvijas Banku".

Tas deva arī iespēju atjaunot nacionālo valūtu. Lata atjaunošana un tautsaimniecības stabilizācija bija Latvijas valsts otrās naudas reformas galamērķis. To īstenoja Latvijas Banka speciālas Latvijas Republikas Augstākās padomes Naudas reformas komitejas vadībā.

Pirmajā reformas posmā, sākot ar 1992. gada 7. maiju, Latvijas Banka laida apgrozībā pagaidu naudas zīmes - Latvijas rubļus (1, 2, 5, 10, 20, 50, 200 un 500 rubļu), kuri atradās apgrozībā paralēli PSRS rubļiem attiecībā 1 : 1 (grafiskā attēla autors - Kirils Šmeļkovs). Ar 1992. gada 20. jūliju PSRS rubļu paralēla apgrozība tika pārtraukta, Latvijas rublis kļuva par vienīgo likumīgo maksāšanas līdzekli, bet PSRS rublis - par ārvalstu valūtu.

Banknotes

View the embedded image gallery online at:
http://diggers.lv/index.php/nauda#sigProGalleriacfed6cc845

Jubilejas monētas

View the embedded image gallery online at:
http://diggers.lv/index.php/nauda#sigProGalleriac0fc94b654

Ko par to varēja nopirkt?

Monētas

Tāpat kā pārsvarā visur pasaulē, 100 mazās naudas vienības (kapeikas) , sastādīja vienu lielo (rubli), un tāpat kā šodien, monētas Padomju gados bija melnās un baltās. Makos tika bērtas monētas 1, 2, 3, 5 (bronzas krāsā) un 10, 15, 20, 50 kapeiku un 1 rubļa ( sudraba krāsā) vērtībā.

Bet ko tad varēja nopirkt Latvijas Padomju Sociālistiskajā republikā par katru no monētām un papīra banknotēm un kādas tās izskatījās ( stāsts ir par laiku pēc 1961. gada naudas reformas līdz 1992. gadam, kad Padomju nauda pilnīgi un galīgi zaudēja maksātspēju Latvijā). Atcerēsimies!

View the embedded image gallery online at:
http://diggers.lv/index.php/nauda#sigProGalleria4127dce429

Sērkociņi vai parasts gāzēts ūdens automātā maksāja 1 kapeiku, gāzēts dzēriens ar sīrupu tai pašā automātā vai viens baruciens ar tramvaju- 3 kapeikas, rupjās un diezgan netīri baltās sāls kilograms 8 kapeikas, bet baltmaizes batons 22 kapeikas. Par 1 rubļa ( tautā saukts arī koļa) monētu, pieliekot 2 kapeikas, varēja iegādāties 0,7 litrus 2% mazalkoholiskā dzēriena "Palsa" pudeli, bet lētā gala vīna pudele nemaksāja pat rubli. Laba degvīna puslitrs 80-tajos gados maksāja precīzi 3 rubļi un 62 kapeikas. Salīdzinājumam medmāsas mēnešalga bija 90 rubļi, bērnudārza audzinātāja saņēma 120, izglītots inženieris ap 200, bet spēcīgs mežstrādnieks vai labs metinātājs mājās nesa (nejaukt ar atnesa!) 400 un vairāk rubļu mēnesī

Papīra banknotes

Padomju Savienībā lietošanā bija 1, 3, 5, 10, 25, 50 n 100 rubļu papīra banknotes. Sākot no demitnieka uz augšu (tautā saukta arī par cēneri vai ceineri), uz visām banknotēm neatņemami gozējās visu tēvu tēvs Vladimirs Iļjičs Ļeņins. Uz mazākām Ļeņina galvu nelika, tā kā slavenā onkuļa agrāk sastrādātās blēņas bija vismaz desmitieka vērtē

Par vienu rubli varēja:
- paēst kārtīgas pusdienas kafejnīcā,
- nopirkt 33 glāzes gāzēta dzēriena ar sīrupu,
- veikt 50 vietējā mēroga zvanus no telefona automāta,
- nopirkt 100 sērkociņu kastītes,
- nopirkt 5 glāzītes "Plombīra" vai 10 glāzītes "Piena" saldējuma,
- izbraukt 20 reizes ar autobusu, 25 reizes ar trolejbusu vai 33 reizes ar tramvaju,
- nopirkt 4 baltmaizes klaipiņus (kuri svēra 900- 1000 g),
- nopirkt 5 litrus izlejamā piena,
- 3 reizes aiziet uz kino (uz dienas seansu),
- nopirkt 2 pudeles laba alus (vēl arī atlikums palika pāri),
- nopirkt 5- 8 paciņas cigarešu bez filtra (atkarībā no markas),
- nopirkt 1- 2 paciņas cigarešu ar filtru (atkarībā no markas),
- vasaras beigās tirgū varēja nopirkt 6 kg arbūzu vai r kg meloņu,
- 5 reizes aiziet uz frizētavu (vīriešu griezums) vai pirti,
- maksa par diennakts gultasvietu dienvidos atpūtas sezonas laikā.

Par 3 rubļiem varēja:
- rūpnīcas vai skolas ēdnīcā paēst 5 cilvēki,;
- viens cilvēks paēst restorānā vakariņas,
- nopirkt labu grāmatu,
- nopirkt lelli vai kādu citu vietējā ražojuma rotaļlietu,
- nopirkt normāla vīna pudeli,
- nopirkt paciņu importa cigarešu,
- bērna kabatasnaudas summa, par kuru viņu apskauda citi bērni.

Par 5 rubļiem varēja:
- nopirkt 2 kg labas gaļas veikalā,
- nopirkt degvīna pudeli (plus uzkodas),
- nopirkt kilogramu ļoti labu konfekšu.

Par 10 rubļiem varēja:
- nopirkt dārgu mehānisku rotaļlietu,
- summa, kuru parasti aizņēmās, un, kuru nebija kauns prasīt atpakaļ
- iekļūt! restorānā, ja visi galdiņi bija aizņemti

Par 25 rubļiem varēja:
- draugu kompānijā varēja uzdzīvot restorānā visu vakaru,
- nopirkt aviobiļeti vietējiem pārlidojumiem PSRS ietvaros,
- izteikt pieklājīgu pateicību ārstam pie ne pārāk sarežģītām, bet grūti pieejamām procedūrām

Par 50 rubļiem varēja:
- nopirkt pusaudžu velosipēdu,
- studenta- labinieka stipendija,
- nopirkt ceļazīmi atpūtai sanatorijā kalnos uz divām nedēļām.

Par 100 rubļiem varēja:
- nopirkt biļeti lidojumam uz dienvidiem (turp un atpakaļ),
- ārzemju ražojuma oriģinālās vīriešu džinsa bikses, piemēram "Lucky strike", vai "Levis"
- tam laikam ekskluzīvu sporta divriteni (ar šaurajām riepām un sporta ragiem)

Liekot kopā lielākas un mazākas naudaszīmes, jau varēja mēģināt tikt pie lielākām lietām- piemēram krāsu televizors "Vitjaz" maksāja 380 rubļus, bet Radiotehnikas ražotais universālais mūzikas centrs ( radiola+ kasešu magnetofons) 1989. gadā maksāja precīzi 333 rubļus. Lepnākās Padomju mašīnas "Volga" valsts noteiktā cena bija ap 10 000 rubļu, bet, lai vienkāršs mirstīgais tiktu pie iespējas to nopirkt, pēc nostāstiem vajadzēja vēl tikpat. Bet tas jau atkal ir pavisam cits stāsts...

Izmantotie materiāli:

Lai komentētu šo rakstu, Jums nepieciešams reģistrēties