Reiz, kad mani klejojumi pa Rīgas pamestajiem nostūriem tikai sākās, es uzgāju pavisam pamestu teritoriju ar betona žogu uz kura kā izstaipītas sliekas kopš ļotiseniemlaikiem mitinājās dzeloņstieples. Ārpusē diendienā dancoja pilsētas neprāts un cilvēki un vaboles uz četriem riteņiem skrēja visos virzienos, bet aiz žoga turpinājās gadu desmitus ilgais miers.
Stāsts sākās bradājumā, kurā es nejauši uz kāda uzkalna atradu divus betona veidojumus augam no zemes. Vienam sānos bija caurums, bet uz leju varēja nokļūt tikai ar slieku liftu, jo veidojums bija pilns ar mīļo tēvzemi. Otrs bija dīvains. Tā puse kur jābūt atvērumam bija aizkrauta ar centimetrus piecus resnām eglītēm, kuru kaudze nebija liela, bet kociņi ar visiem zariem salikti tik blīvi, ka pat kaķis cauri netiktu. Bez smaga darba šeit nebūtu iespējams iebāzt degunu kur nevajag.. Kas tās par konstrukcijām? Loģiski būtu ja zem kalna atrastos kāda nebūt bradājama pazeme, bet kādēļ tad nav nevienas normālas ieejas ar normālām kāpnēm? Es esmu sliņķis un tik ļoti nosmērēties arī negribas... Vilkt himzu? H** s ņim!
Turpinājums bija vēl dīvaināks. Dažus mēnešus vēlāk tajā pašā vietā uzkūlos smilšainam laukumam ar diezgan svaigām liela traktora sliedēm. Abas betona konstrukcijas bija izkūpējušas gaisā. Pakasīju pakausi un sākās domāšanas process. Kāda mārrutka pēc kādam dīvainim sagribējās meža vidū ar buldozeru nonest divas mazas betona būdiņas? Smilts mīksta, akmeņu tajā maz un noblietēta arī nav. Uzbūvēt te neko nevarētu... Liela smilšu kaste kur kaķim izdēt vakardienas kaķubarību, apkašāt un ļaut tai atdzist, pieņemot apkārtējās vides temperatūru, pretī dodot raksturīgu aromātu... Ir redzētas arī interesantākas bezjēdzības. H** s ņim.
Pēc ilga laika ieklīdis augšminētajā vietā uzgāju vien ar sūnām un zāli aizaugušu klajumu, kas ne ar ko neatšķīrās no citiem meža klajumiem. Es pat sāku domāt, ka šī nav tā vieta, kur bija abas būdiņas. Kaut gan... Otra tāda krustojuma un otras tādas vietas teritorijā nav... Vairs īsti nezināju vai to visu neesmu kādreiz nosapņojis. Man gadās bradājumu sapņi kur ar lieliem laika intervāliem atgriežos vienās un tajās pašās vietās... H** s ņim.
Bet nesen es to atradu! Aizgāju pakāpelēt pa metāla konstrukcijām un ieraudzīju, ka uzkalna sāns izārdīts ar buldozeru un pazemē ved kāpnes. Pagāja tieši viens moments un man uz galvas jau bija uzkabināts lukturis un kājas pašas nesa mani lejā. Patvertne tumša, pelēka, telpu izvietojums nejēdzīgi haotisks. Visur rūsa, pelējums... Grīdas krāsa nenosakāma. Gaiss mitrs, sasmacis, auksts. Elpa kondensējas gaisā un izveido miglas mākoni tieši hedlaita starā. Skatos, klausos. Ja kāds šeit jau būtu, man tas jāuzzina pirmajam. Nē, neviena nav. Viss tukšs. Klusums tāds kā galvā pēc smadzeņu nāves. Dzirdama tikai elpa un ritmiska klauvēšana no iekšpuses, kas pavada mani vienmēr un visur. Kad pārliecinājos ka esmu viens, sāku uzmanīgāk pētīt sienas. Visi kabeļi vietā, bet elektrības nav. Gaiss mitrs, bet patvertne ne reizi nav applūdusi. Pie sienām pelējums čāpstināja uz dažiem agrāk neredzētiem CA plakātiem... Nokļuvu filtru telpā. Filtri un caurules vietā, elektroinstalācija arī. Patvertne vēl nebija cietusi no Vaņkas Dzelzsgriezēja negausības. Vēl atradu dažas mēbeles, bet nekas cits no inventāra nebija palicis. No patvertnes aizgāju tik pat mierīgi kā iznācu, bet ja jūs zinātu kādi pigori tur notika pēc pāris dienām... ;)
Mjā, esmu guvis mācību – veselo saprātu tomēr vērts lietot dīvainās situācijās. Es jau sen būtu varējis iekļūt patvertnē, ja vien būtu bijis pārliecināts, ka tur apakšā tiešām kaut kas ir. Bet apsargi... Jā, apsargi, maitas, nez kāpēc tur aktivizējušies. Laikam dabūjuši pa pakaļu, jo teritorijā Peķka Aluminizētājs izracis un ierāvis nāsīs kilometriem elektrisko makaronu... Turpmāk tur iešu tikai vēlu naktī, ar gāzeni un GP-7. Un pusmetrīgo instrumentu neaizmirsīšu. Apsargi? H** s ņim!