Viss kādreiz notiek pirmo reizi. Un kāds vienmēr pasteidzas pirmais. Uzzinājuši no kolēģiem par šī objekta nosacīti brīvo pieejamību, nolemjam doties.Pa ceļam piestājam pie Murjāņu pamestās koka kamaniņu trases – sajūtas kā rūķīšu mežā, bet ,nu, par to citreiz.

Iepriekš papētot karti, jau biju gatavs tam, ka tad, kad beigsies šoseja un pa meža ceļu būs jānokļūst līdz pašam objektam, mana auto piekares dienas būs skaitītas. Taču nē – ceļš ir kā galds un brīžiem labāks par šoseju. Kad GPS paziņo nulles punktu, tad jau arī esam pie teritorijas vārtiem. Un pēc tiem saprotu, ka šī nav gluži parasta lauku sēta, kā varētu likties vienkāršam vērotājam. Labajā pusē aiz sētas jau vīd „nodevīgais” uzkalniņš ar kokos paslēpušos antenas torni uz tā. Pie sētas A4 info lapa, kas piedāvā kempingu, telts vietas un citas vasaras atpūtnieku prioritātes. Taču ne tagad un ne mums. Neba jau sauļoties mēs te braucām janvāra vidū. Uz lapas arī telefona nr. Zvanām. Otrā galā saimnieks, kas pēc neilgas sarunas saprot mūsu slēptākās vēlmes un sola sazvanīt „to, kas dzīvo uz vietas”. Viņš arī būs tas, kurš atvērs mums durvis uz zaudēto paradīzi. Tas izrādās lāga vīrs, kurš pēc speciāli viņam sarūpētā „cienasta” saņemšanas kļūst vēl jo lādzīgāks. Nelielo nesapratni, kāpēc cilvēkiem ir jādzenās šurp no Rīgas, lai apskatītu parastu bunkuru, viņš neizrāda.

Durvis veras... Koka durvis, strpcitu, parastas. Hermes ir nākošās. Seko pirmais pārsteigums – visās telpās tiek ieslēgts apgaismojums. Līdzpaņemtie Fenixi un Eagletaci nebūs vajadzīgi. Sākumā pat jūtos nedaudz apbēdināts – ir pierasts fotografēt citos gaismas apstākļos. Mitrums ir nosacīts. Vairākās vietās izvietoti elektriskie radiatori, lai ar to cīnītos.

Daļa aparatūras un dokumentācijas ir pārvietoti uz dzīvojamo māju, lai pasargātu no tālākas bojāšanās (pelēšanas). Kopējais telpu stāvoklis ir labs, pat negaidīti labs – var redzēt, ka saimnieks rūpējas, lai vēsture neaiziet postā. Bunkura „sirds” (divi dīzeļi) pēc saimnieka teiktā ir darbināta pavasarī, un vizuāli tie ir ļoti labā stāvoklī. Ne vēsts no korozijas vai citiem bojājumiem. Interesants un līdz šim neredzēts ir sienas statīvs (plaukts) ar diviem ar „D” izmēra baterijām darbināmiem lukturiem, iespaidīgiem pēc formas uz izmēra. LedLenser iet gulēt. Sienas pulksteņi „Elektronika 7” jau pierasti, bet rāciju „Лён” atpazīs tie, kam gaišajos padomijas gados laimējies pārvietoties ar Rīgas Taksometru Parka „Volgām”.

Sausā statistika liecina, ka bunkura kopēja platība ir 250 kv.m. un autonomā režīmā ar 25 cilvēku apkalpi tas spējis darboties 15 diennaktis. „Motors” – 2 dīzeļdzinēji pa 30kwt katrs.Savas pastāvēšanas laikā bunkurs pildījis rezerves sakaru punkta funkcijas. Pēc 1.5 stundām, kas pavadītas nervozi fotografējot, jo pašiem liekas, ka laiks ir limitēts, lai gan mūsu pavadonis to neizrāda, dodamies ārā. Dodamies uz māju vēl aplūkot no mitruma paglābto aprīkojumu.

Vēlāk, kamēr viens no mums kāpj antenas tornī, man atzvana saimnieks un apjautājas vai viss ir kārtībā un esam apmierināti. Šāda attieksme priecē, jo nācies sastapties ar klaji noraidošu, pat agresīvu attieksmi, mēģinot sarunāt piekļuvi privātīpašumā esošiem civilās aizsardzības objektiem.

Tas tā īsumā. Lai gūtu vizuālus iespaidus, ko neuzbur jūsu fantāzija – aplūkojiet fotogrāfijas. Un esiet saudzīgi vērtēšanā – es ar savu pieticīgo literāro un fotografēšanas pieredzi nepretendēju uz „vadošā” Latvijas pilsētpētnieka veidotās mājaslapas augsto un neapstrīdami prestižo līmeni.

Patiesā cieņā – Jūsu Pitchfork

Lai komentētu šo rakstu, Jums nepieciešams reģistrēties