Raadi lidlauka skrejceļš klāts ar betona plāksnēm, tāpāt, ka Vaiņodē. Kopējais skrejceļa garums 3050m, augstums - 66m virs jūras līmeņa. Kopējā teritorija aizņem aptuveni 698 hektārus. Lidlauks pēc savas sākotnējās nozīmes netiek izmantots jau no 1992. gada.

1912. gada 14. aprīlī krievu lidotājs Sergejs Utočkins (Сергей Уточкин) veica pirmo lidojumu Igaunijā ar motorizētu, biplāna tipa lidmašīnu – „Farman" virs Raudimizas apkārtnes. Barons Lipharts (Липхарт), kurš bija lidotāja krusttēvs, 1914.gadā atļāva izlīdzināt Raudimizas apkārtni, lai to varētu izmantot Pēterburgas kara apgabala lidotāju rota, kuras vadītājs bija Jurijs Germans (Юрий Герман ). Pēc neatkarības atgūšanas uz Radi pārcēlās divas lidotāju eskadriļas. 1919. gadā no Tallinas uz Radi tika pārvietoti divi lidostas angāri. 1925. gadā lidlauka paplašināšanai tika piešķirta arī daļa no Lauguļu (Даугули ) apkātrtnes. Pēdējos neatkarības gados, eskadriļas aprīkojumu varēja dēvēt par visai vāju – tās rīcībā bija tikai trīs čehu izlūklidmašīnas - bumbvedēji. 1940.gada maijā aerodromā ieradās izlūklidmašīnas Henschel Hs-126, tiesa gan, ar tām bija iespēja palidot tikai mēnesi, jo Padomju armija lidojumus aizliedza.

Otrā pasaules kara laikā vācu karaspēks uzbūvēja pirmo betonēto skrejceļu. Radi bāzējas dažādas lidotāju daļas, tur bija arī remonta un apkalpes bāze. 1944. gadā no Radi aizlidoja pēdējie Junkers Ju-87 (Sturzkampfflugzeug), un pēdējās kaujas lidmašīnas JG 54 (Jagdgeschwader 54).

 Jagdgeschwader 54 / Junkers 87 / Lidlauka plāns

Pēc otrā pasaules kara, lidlauku savās rokās pārņēma Padomju karaspēks. No 1950 līdz 1960 gadam lidlauks kļuva par stratēģiski svarīgu objektu – tajā bāzējās tālas darbības bumbvedēji. Tādējādi ārzemniekiem iebraukšana Tartu tika liegta, tā kļuva par slēgto zonu. Lidlauka teritoriju ievērojami paplašināja, un tādējādi tas kļuva par lielāko militāro lidlauku Austrumeiropā. Tajā bāzējās tālas darbības bumbvedēji (līdz 1984. gadam ТУ-16К, vēlāk ТУ-22М3) no 132. tālās aviācijas pulka un transportlidmašīnas ИЛ-76МД no 196. transporta pulka.

Transporta pulks tika piekaitīts pie civilajām struktūrām un lidmašīnas bija nokrāsotas Aeroflot krāsās, tomēr tās bija apbruņotas ar automātiskajiem ieročiem un raķešu palaišanas iekārtām. Lidlaukā izvietotos pulkus komandēja smago bumbvedēju 326. divīzija, kuras komandieris bija Džohars Dudajevs (Джахар Дудаев), kurš vēlāk kļuva par Čečenijas vadītāju. Lidlauku apkalpoja degvielas bāze Kjarknā (Sillaotsa) un bumbu noliktavas Akimetsā un Maramā. Lidlauka zeme, kā arī virsējie gruntsūdens slāņi ir stipri piesārņoti, biežo degvielas noplūžu dēļ. Lidmašīnu troksnis bieži vien traucēja Tartu Ziemeļu daļas iedzīvotājiem. Padomju karaspēks no Radi aizgāja 1992. gadā, 1993. gadā aizsardzības ministrija nodeva lidlauku apsaimniekošanā akciju sabiedrībai Tartu Raadi lennujaam. 1994. gadā lidlaukā piezemējās Polijas prezidenta Leha Valesa lidmašīna.. Pēdējā lidmašīnas nosēšanās lidlaukā notika 1996. gadā. 1999. gadā Igaunija atteicās no lidlauka atjaunošanas plāniem.

 Kravas lidmašīna IL 76 / Bumbvedējs TU - 16K / Tālas darbības bumbvedējs TU - 22M3

Mūsdienās lidlauka teritorijā ir saglabājušies divi angāri, kuri celti 1920. gadā, Padomju lidojumu komandcentrs, lidmašīnu stāvvietas, skrejceļš, kā arī neskaitāmas pussagruvušas ēkas. Teritorijā šobrīd darbojas autotirgus, notiek dragreisi. Netālu no lidlauka atrodas Radi muiža, uzbūvēta 16. gadsimtā, tagad tā peder Radi pilsētai. No 1751. līdz 1919. gadam muiža piederēja Liphardu ģimenei. 1922. gadā tajā tika izveidots Igauņu tautas muzejs. 1944. gada augustā muiža tika sabombardēta un nodega. Tagad palikušas tikai drupas. Tagadējie plāni paredz, ka muižas vietā tiks celta jauna muzeja ēka.

Īpašs paldies mūsu Igaunijas kolēģim Nikolajam par iespaidīgo ekspedīciju, vēstures faktiem un laipno uzņemšanu savās mājās.

Lai komentētu šo rakstu, Jums nepieciešams reģistrēties