27. stacionārā krasta aizsardzības baterija
Aptuveni sešus kilometrus no Liepājas (Pērkonē) atrodas 27. krasta aizsardzības baterija. Baterijas celtniecība sākta 1940. gadā, pēc tāda pat tipveida projekta kā 23. krasta aizsardzības baterija. Baterijas celtniecībā izmantoti paju sabiedrības "Luips" ķieģeļi, kas ražoti Latvijā. Par baterijas komandieri tika norīkots vecākais leitnants M. N. Savins (М. Н. Саввин). Netālu no baterijas, tuvāk šosejai, uzbūvēja arī kara pilsētiņu. Baterijā tika izvietoti četri 130mm lielgabali. Līdz kara sākumam baterijas celtniecība bija pabeigta, tā stājās kaujas dežūrā.
Baterijas personāls sastāvēja no 160 cilvēku apkalpes - deviņi virsnieki, 39 staršinas, 112 sarkanās flotes matroži. Pirmais krasta aizsardzības baterijas kaujas uzdevums bija nodrošināt aizsardzību mīnu kuģiem, lai tie tādējādi varētu nodrošināt Liepājas jūras kara bāzes aizsardzību. Jāatzīmē, ka cīņā par liepāju, kas ilga septiņas dienas, pretinieks nevienu reizi nemēģināja ieņemt Liepāju no jūras puses. Vāciešiem bija pietiekoši labi attīstīts izlūku tīkls un informācija par Liepājas krasta aizsardzības baterijām un to atrašanās vietām, līdz ar to viņi nemaz nemēģināja riskēt ar savas flotes kuģiem, lai pārbaudītu, cik efektīvas ir šīs krasta aizsardzības baterijas.
Neskatoties uz to, stacionārās krasta aizsardzības baterijas Nr. 23 un 27 nodrošināja atbalstu Liepājas aizstāvjiem, efektīvi šaujot un iznīcinot pretinieka tehniku un iznīcinot arī vācu bruņuvilcienu stacijā "Krustojums". Vācu armijas grupas "Ziemeļi" kauju žurnālā 1941. 25. jūnijā ir šāds ieraksts: "291. kājinieku divīzijas uzbrukums Libavas rajonā tika pārtraukts, jo sastapās ar spēcīgu pretošanos, kuru atbalstīja stacionārās lielgabalu baterijas" Diemžēl, katrā no baterijām atradās tikai viens kaujas komplekts - aptuveni 1300 lādiņi, kuri beidzās jau otrajā Liepājas aizsardzības dienā. 26. jūnijā Sarkanarmieši saņēma pavēli atstāt Liepāju. Jāmin, ka kauju dienās nevienai no krasta aizsardzības baterijām nebija nodarīti nekādi bojājumi. Lai lielgabali nenonāktu pretinieka rokās, atkāpjoties tie tika saspridzināti un detaļas iemestas jūrā.
27. krasta aizsardzības baterija pārtop par bateriju Nr. 461
1950. gadā baterija tika atjaunota un jau esošajās pozīcijās uzstādīti lielgabali B-13. Baterijas numurs tika nomainīts uz Nr. 461. Atjaunotās baterijas vadība tika uzticēta kapteinim Kaļiņinam. 461. baterija bija labi nokomplektēta un nodrošināta ar visiem nepieciešamajiem resursiem. Tika izveidota pat saimniecība, kurā tika turētas govis un nekavējoties flotes jokdaru vidū 461. baterija tika pie jauna nosaukuma - "Kaļiņina kolhozs". Pēc kaļiņina bateriju ilgu laiku komandēja pieredzējušais kapteinis, virsnieks Loševskis Aleksandrs Samoilovičs (Лошевский Александр Самуилович). Loševska vadībā baterijas personāls kļuva par precīzas šaušanas meistariem un ne reizi vien no flotes vadības saņēma apbalvojumus "Par lielisku šaušanu". Vēlāk bateriju komandēja Karbuns Nikolajs Mihailovičs (Карбун Николай Михаилович).
View the embedded image gallery online at:
https://diggers.lv/index.php/militarie-objekti/krasta-aizsardzibas-baterijas/47-krasta-aizsardzibas-baterija-nr-27-461#sigProGalleriaae4ba15e9b
https://diggers.lv/index.php/militarie-objekti/krasta-aizsardzibas-baterijas/47-krasta-aizsardzibas-baterija-nr-27-461#sigProGalleriaae4ba15e9b
461. krasta aizsardzības baterijas virsnieki un matroži / Matroži tālmēra tornī 1964. gadā / Centrālais komandpunkts (Pa kreisi artilērijas elektriķu staršina Zolotarevs, pa labi - vecākais leitnants K.A. Ivanovs)
Visas Liepājas baterijas regulāri veica treniņšāvienus. Artilēristu sagatavotības līmenis bija augsts - daudzi matroži un staršinas bija piedalījušies karā un dienēja jau 6 - 8 gadus. Šaujot parasti pirmā zalve trāpīja 10 - 20 metrus no mērķa, nākamā - trāpīja precīzi. Kopā ar sešmetrīgo tālmēru jau tika izmantota arī radiolokācijas stacija "Redans".
Vācu karakuģis "Hessen" vēl pirms pārbūves par mērķa kuģi
Treniņos par mērķi tika izmantots radiovadāms bijušais vācu kaujas kuģis "Hessen. Vācu kuģis Hessen uzbūvēts 1905. gadā un izmantots arī Pirmajā pasaules karā, 1935. gadā uzsākta tā pārbūve par radiovadāmu mērķa kuģi - noņemti lielgabali un liekais aprīkojums, kā rezultātā kuģis kļuva vieglāks un manevrētspējīgāks. 1946. gadā kuģis nonāca Padomju rokās un tika pārsaukts par "Tsel" - mērķis. Pa mērķa kuģi tika šauts ar mācību lādiņiem, trāpījuma tika piereģistrēti ļoti precīzi. Šāviena attālums varēja sasniegt 139 kabeļtauvas (aptuveni 25,7km).
1963. gadā lielgabali tika demontēti un novietoti glabāšanā noliktavā. Krasta aizsardzības bateriju ēra Baltijas jūras krastos bija beigusies. Visilgāk nostāvēja modernas un jaudīgās 152mm Mu-2 lielgabalu baterijas - viena Ventspils rajona Olmaņos, otra - Kaļiņingradā. Abas tika sagrieztas lūžņos deviņdesmito gadu sākumā.
461. krasta aizsardzības baterija mūsdienās.
461. krasta aizsardzības baterija saglabājusies nosacīti labi. Esam apsekojuši visas četras lielgabalu pozīcijas, pabijuši augšā tālmēra tornī - skats no augšas ir patiešām neaprakstāms. Par nožēlu jāsaka, ka šobrīd ir demontētas kāpnes, pa kurām bija iespējams nokļūt torņa virsotnē. 2007. gadā kāpnes bija vēl savā vietā. Torņa pakājē atradusies bruņota kaujas novērošanas kabīne, kuru melnā metāla tīkotāji nozaguši jau sen. Jāmin, ka bruņu metāls bija 180mm biezs. Lau gūtu priekšstatu, kā šis objekts izskatījās, piedāvāju aplūkot fotogrāfiju no Igaunijas, kur zagļi nav bijuši tik alkatīgi. Raksta sagatavošanā izmantoti materiāli no J. Melkonova grāmatas "Kurzemes krasta lielgabali"