Šī gada 27. janvārī apritēja tieši 63 gadi, kopš Sarkanās armijas iesoļošanas Aušvicas koncentrācijas nometnē, kur tā sastapa aptuveni piecus tūkstošus ieslodzīto, kas tur bija dzīvojuši, ja vien tā iespējams dēvēt eksistēšanu neciešamajos apstākļos, kādi tur valdīja. Vāciešiem atkāpjoties, koncentrācijas nometnē bija atstāti tikai pārvietoties nespējīgie un pārāk novārdzinātie ieslodzītie - tie, kuriem tika prognozēta drīza nāve. No 15 000 koncentrācijas nometņu, kas tika izveidotas diktatora Ādolfa Hitlera laikā, tieši Osvencima, kuru 1940. gadā pārdēvēja par Aušvicu, ir kļuvusi par iznīcības un holokausta simbolu. Četru gadu laikā šajā vietā nonāvēja vairāk nekā pusotru miljonu cilvēku, galvenokārt ebrejus; krematoriju dūmeņos izgaisušas neskaitāmu cilvēku dzīvības. Un, tā kā daudzi deportētie tika nosūtīti taisnā ceļā uz gāzes kamerām pat netiekot reģistrēti nekādos ieslodzīto reģistros, vēsturnieki nespēj precīzi noteikt, kāds bijis patiesais Aušvicā nogalināto cilvēku skaits, bet domājams, ka ir lieki piebilst, ka šīs ziņas noteikti nebūtu iepriecinošas.
„Tūlīt aiz durvīm mēs ieraudzījām kaudzē sakrautus kailus sieviešu ķermeņus. Visapkārt bija asinis. Smaka bija tik baismīga, ka mēs nespējām tur uzturēties ilgāk par piecām minūtēm” tieši tādiem vārdiem ieiešanu Aušvicas koncentrācijas nometnē, lielākajā no nacistu izveidotajām masu iznīcināšanas vietām cilvēces vēsturē, raksturo Anatolijs Šapiro – viens no kādreizējiem Sarkanās armijas virsniekiem. Savukārt kāds cits bijušais Sarkanās armijas karavīrs atceras: „Ieslodzītie bija tik novārdzināti, ka varēja redzēt vēnas uz sejas, un viņu rokas bija kauli, kas tikai pārklāti ar ādu.”
Pirmā un vecākā koncentrācijas nometne Aušvica I tika izvietota bijušajās Polijas armijas kazarmās 65 kilometru attālumā no Krakovas, par tās pirmo komandantu kļuva Rūdolfs Hoss. Pirmie ieslodzītie - 728 poļi no Taranovas cietuma - tur ieradās 1940. gada 14. jūnijā. Vēlāk Aušvica I uzņēma 15 000 cilvēku, 1942. gadā – pat 20 000, bet bija paredzēts, ka tai jāspēj uzņemt līdz pat 30 000 cilvēku. Holokausts jeb mērķtiecīga ebreju iznīcināšana (no 11 miljoniem Eiropas ebreju kara beigas dzīvi sagaidīja vien pieci miljoni) piederēja pie Hitlera Vācijas valstiskajiem mērķiem. Tam pat bija rasu teorijā bāzēts ideoloģiskais pamatojums. Pēc kara, uz apsūdzēto sola sēžot, Aušvicas komandants R. Hoss atcerējās, kā viņš 1943. gadā naktīs negulēja, pūloties izdomāt, kas nāves konveijerā būtu pilnveidojams, lai tikai izpildītu partijas un valdības doto uzdevumu — palielināt krematorijas krāšņu caurlaidību, tādējādi maksimāli palielinot arī upuru skaitu. Meklējot efektīvākas un mazāk publiskas ienaidnieku iznīcināšanas metodes, SS vienību vadītājs Heinrihs Himlers 1941. gadā izdeva rīkojumu par 1939. gadā autorizētās piespiedu eitanāzijas izmantošanu garīgi un fiziski slimu Vācijas un Polijas iedzīvotāju likvidēšanai.
Katru rītu, gadu no gada, nometnes orķestrim spēlējot, tūkstošiem ieslodzīto ierindā maršējuši ārā pa vārtiem, virs kuriem kā ļauns joks lasāmi vārdi „Arbeit macht frei” jeb latviski „Darbs dara brīvu”. Un viss tikai tādēļ, lai pēc vairāk nekā 10 stundu ilga katorgas darba ieslodzītie atgrieztos atpakaļ nometnes teritorijā. Pārtikas trūkuma dēļ daudz novārdzināto cilvēku mira pa ceļam, citus nošāva vai sakropļoja līdz nāvei. Nepaklausīgajiem tika lemts ieslodzījums šauros kambaros, kuros nakti trijatā vai četratā nācās pārlaist kājās stāvot. Nākamajā rītā pēc izlīšanas pa tikai pusmetru augstajām durtiņām atkal bija jādodas uz darba vietām, kas mēdza atrasties arī vairāku kilometru attālumā. Daudzi ieslodzītie vienkārši nespēja to izturēt un apzināti metās elektriskajā žogā, tā ātrāk pārtraukdami savas ciešanas.
 |
 |
Nometnes personāls / Orķestris
Pašas darba vietas bija dažādas un bieži vien arī ar pašu ieslodzīto dotiem nosaukumiem. Piemēram, strādāt „Kanādā” nozīmēja lielāku iespēju izdzīvot. Tā bija vieta, kurā tika nogādāta visa ebreju bagāža, apģērbs, dārglietas un citas mantas. Slepus aiznestās dārglietas „Kanādas” darbiniekiem ar sargu palīdzību dažkārt izdevās iemainīt pret pārtiku.
Savukārt kara noslēguma posmā, kad radās arvien lielāka nepieciešamība pēc cilvēkiem, kas strādātu militārajā rūpniecībā, ieslodzītie nonāca vietā, kura viņu žargonā ieguva apzīmējumu „Meksika”. Šajā nometnē nebija pat elementārākā sanitārā aprīkojuma un mirstība sasniedza īpaši lielus apmērus. Šeit ieslodzītajiem nebija arī tipiskā strīpainā apģērba. Ģērbušies no „Kanādas” piegādātajās drānās un ietinušies segās, viņi atgādināja meksikāņus.
Aušvicā bija arī slimnīcas, bet tajās guļošos ar dažādām slimībām inficētos pacientus neviens neārstēja. Tā bija tikai pēdējā pietura pirms nosūtīšanas uz "speciālo aprūpi" jeb gāzes kamerām. Lai iezīmētu nāvei nolemtos, zem ieslodzītā numura tika ietetovēts burts L, kas, iespējams, nozīmēja „līķis” (vācu valodā – leiche).
Sievietēm koncentrācijas nometnēs bija īpaša loma. Tās ne vien tika nodarbinātas Aušvicas I 24. bloka bordelī, bet arī pakļautas medicīniskiem eksperimentiem. Ārsts Šūmanis sterilizēja sievietes ar rentgena stariem, ārsts Klaubers to darīja ar ķīmiskiem preparātiem, kastrēja arī vīriešus. Savukārt doktors Mengele, meklējot āriešu rases pavairošanas formulu, veica tā sauktos dvīņu eksperimentus, kas risinājās, uzšķēržot dzīvas grūtnieces un pētot dvīņu veidošanās procesu.
 |
 |
Aušvicas nāves nometnes virtuve / Auzu tumes dalīšana ieslodzītajiem
Tā kā ieslodzīto cilvēku skaits Polijas teritorijā tikai arvien pieauga, drīz vien radās nepieciešamība pēc vēl vienas koncentrācijas nometnes būvēšanas. Tādēļ trešā reiha vadība deva rīkojumu šādu nometni izveidot no Aušvicas 3 kilometrus attālajā Bžezinskas ciematā. Tā vienlaikus ar vietējo iedzīvotāju evakuāciju 40 kvadrātkilometru platībā sākās Aušvicas II izbūve.
Aušvicas I krematorijā, kas darbojās no 1940. gada 15. augusta līdz 1943. gada jūlijam, 24 stundu laikā varēja sadedzināt 340 cilvēku ķermeņus, bet jaunā krematorija Aušvicā II spēja tikt galā pat ar 1440 līķiem diennaktī, un iespējams, ka šis skaits bijis vēl lielāks.
Pēc nometnes paplašināšanas Polijas vidienē tika nogādāti ebreji no vēl lielākiem attālumiem nekā sākumā - pat no 2400 kilometru tāliem apgabaliem. Viņiem slēgtos preču vilcienu vagonos ceļā nācās pavadīt līdz desmit diennaktīm. Daudzi, nonākot gala stacijā, jau bija miruši. Pārējie savukārt tika sašķiroti dzīvotājos un tūlītējai nāvei nolemtajos. Pirmos nosūtīja uz koka barakām, bet pārējos taisni uz gāzes kamerām. Pēc nometnes komandanta Rūdolfa Hosa liecībām, šādu nelaimīgo bijis aptuveni 70 līdz 75 procenti no jaunatvestajiem. Pagrabā izveidotajās ģērbtuvēs nāvei nolemtajiem pavēlēja izģērbties, aizbildinoties ar vajadzību nomazgāties. Pēc tam ieslodzītie cieši viens pie otra tika sadzīti 210 kvadrātmetrus lielā telpā, kuras griestos atradās kaut kas līdzīgs dušas atverēm. Pa tām SS karavīri telpā sabēra Ciklona B granulas, kas izgarojot radīja nāvējošu gāzi. Pēc bijušā komandanta Hosa vārdiem, 1500 cilvēku nonāvēšanai bija nepieciešami pieci līdz septiņi kilogrami Ciklona B granulu. No 1942. līdz 1943. gadam tika izlietots 20 tonnas Ciklona B granulu. Bez tam, dažkārt zem noindēto miesām sakritušie cilvēki, lielākoties bērni, bija tikai zaudējuši samaņu un krematorija krāsnīs nonāca vēl dzīvi.
Tukšas Ciklona B kārbas. Daļa no ekspozīcijas Aušvicas nāves nometnē
Frontei tuvojoties, ieslodzītajiem, kuri vēl bija spējīgi pārvietoties, 1945. gada janvārī tika pavēlēts doties ceļā, tā sauktajā „Nāves maršā” - gandrīz 60 000 bada un sala novārdzinātu ļaužu tika sastādīti kolonnās un stingrā SS vienību uzraudzībā devās trešā reiha dziļumos.
Kad nometnes teritorijā ienāca Sarkanā armija, noliktavā atradās 836 535 sieviešu un 348 820 vīriešu apģērba gabali, 43 525 apavu pāru, čemodānu, trauku, briļļu ietvaru un citu mantu kaudzes. Tika atrastas septiņas tonnas matu, kas noskūti pēc ebreju, čigānu un politisko disidentu nonāvēšanas gāzes kamerās, tie par 50 feniņiem kilogramā tika pārdoti kādai Bavārijas kompānijai, kas no tiem ražoja cietu un izturīgu audumu. Viss, ko varēja utilizēt, tika pārstrādāts, pārdots un izmantots - nekas nepalika neizmantots. No upuriem izrautajiem zelta zobiem vien trešais reihs bija bagātinājis sevi ar 2000 kilogramiem stieņos pārkausēta zelta.
Lai gan Aušvica ir kļuvusi par holokausta simbolu, kas, par spīti nacistu centieniem slēpt savas pēdas, joprojām glabā liecības par miljoniem cilvēku bojāeju, daudziem stāsti par tur notikušo liekas kā inscenējums. Neonacistu izdotajā literatūrā, pimēram, pat atrodami uzskati, ka R. Hosa un citu iznīcināšanas politikas īstenotāju atzīšanās panākta tikai ar spīdzināšanu. Vairāki neonacistu pārstāvji arī apgalvo, ka pazudušie seši miljoni ebreju patiesībā ir apprecējušies un pārcēlušies uz laimīgu dzīvi citur vai vienkārši nav nodibinājuši kontaktus ar saviem piederīgajiem.
Tomēr, neskatoties uz visiem šiem pārsteidzoši nekaunīgajiem un melīgajiem apgalvojumiem, šķiet, ka Aušvicas ēna vienmēr kā baiss atgādinājums par aizgājušajām cilvēku dzīvībām klāsies pār Osvencimas ciematu un visu pasauli.
- http://www.auschwitz.org.pl/
- http://vip.latnet.lv/LPRA/default.htm
- Avīzes „Neatkarīgā” arhīvi