Liepājas koncentrācijas nometne pastāvēja Karostas teritorijā Kara slimnīcas tuvumā no 1934.gada maija līdz 1935.gada martam. Tā bija ierīkota bijušajās cara laika kazarmās, apjozta ar divkāršu dzeloņstiepļu žogu 3990 metru garumā un sešiem sargtorņiem.
Fakts, ka Liepājā bijusi šāda struktūra ar tik biedējošu nosaukumu – koncentrācijas nometne, skaidrojams ar 1934.gada 15.maijā notikušo apvērsumu, ko vadīja Kārlis Ulmanis. Zemnieku savienība jau 1933.gadā bija ierosinājusi Satversmes reformu, kas paredzēja pārveidot Latvijā valdošās varas mehānismu. Šīs reformas galvenās pamatidejas bija valsts prezidenta ievēlēšana uz pieciem gadiem tiešās visas tautas vēlēšanās, piešķirt ievēlētajam prezidentam pilnvaras atlaist Saeimu bez tautas nobalsošanas, noteikt valsts prezidentam galveno lomu valdības sastādīšanā un ārkārtas situāciju gadījumos, kā arī samazināt Saeimas sastāvu līdz 50 deputātiem, pagarinot Saeimas pilnvaras līdz 4 gadiem.
Kā Satversmes grozījumu reformas svarīgs punkts minamas arī ierobežotas likumdevēja iespējas iejaukties Ministru kabineta darbā. Projekta idejas galvenais autors bija Kārlis Ulmanis un 1934.gada 8.maijā Saeima šo likumprojektu pieņēma otrajā lasījumā ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Komisija likumprojektā bija ieviesusi savus labojumus – nepiešķirt valsts prezidentam varu atlaist Saeimu bez tautas vēlēšanām un arī nesamazināt Saeimas sastāvu līdz 50 deputātiem. Trešais lasījums gan tā arī nepienāca, jo 15.maijā notika Kārļa Ulmaņa organizētais valsts apvērsums. Tas iezīmēja būtisku pagriezienu Latvijas vēsturē. Pēc apvērsuma demokrātiskā valsts iekārta tika pārveidota par autoritāru, un jaunā režīma aktivitātes izteikti izpaudās plašajās represijās.
Valsts apvērsuma sagatavošanu veica aizsargu priekšnieks un Sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš, kurš iesaistīja apvērsuma sagatavošanā uzticamus aizsargu, policijas un armijas vadītājus. Starp apvērsuma sagatavošanas palīgiem bija arī ārlietu ministrs Vilhelms Munters un Satiksmes ministrs Bernhards Einbergs. Apvērsuma organizatori operāciju vadīja no Ārlietu ministrijas nama Valdemāra ielā 3 naktī no 15.uz 16.maiju. Lai nerastos nekādi traucējoši starpgadījumi, svarīgākajos objektos tika izvietotas aizsargu, policijas un armijas vienības. No rīta tika apcietināti potenciālie apvērsuma pretinieki, galvenokārt Saeimas deputāti – sociāldemokrāti. Starp apcietinātajiem bija arī daži pilsonisko partiju pārstāvji. Policija pildīja tikai priekšniecības pavēles, armija arestos nepiedalījās, bet patrulēja un aizsargāja valsts iestādes, apvērsuma rītā Rīgā bija ieradušies aptuveni 3000 aizsargu. Informācija par to, cik ieslodzīto ir bijis Liepājas koncentrācijas nometnē ir pretrunīga un variē no 400 līdz pat 1080 cilvēkiem. Gandrīz visi no šiem cilvēkiem tikuši apcietināti 16.maijā un dažās nākamajās dienās, vispirms ievietoti cietumos un tad no turienes pārvesti uz Liepājas koncentrācijas nometni vietu trūkuma dēļ. Apcietināto sarakstus sastādīja politiskā policija kopā ar armijas štāba informācijas daļu. Lielākā daļa no apcietinātajiem bija sociāldemokrātiskie politiķi un sabiedriskie darbinieki, vai arī vienkārši sabiedrībā zināmas personas, kuras atklāti nesimpatizēja Kārlim Ulmanim, piemēram, ārsti, advokāti, Rīgas pilsētas valdes locekļi un Saeimas deputāti, strādnieku kustības vadītāji, Latvijas armijas virsnieki. Par to, ka Liepājas koncentrācijas nometnei un masveidīgajām apcietināšanām ir bijusi preventīva nozīme liecina tas, ka lielākā daļa no potenciālajiem apvērsuma pretiniekiem tika arestēti neuzrādot nekādas apsūdzības, un tikai dažas personas tika apcietinātas par kādu nodarījumu. Apvērsuma sākumā arestētie tika ieslodzīti cietumos, bet, ņemot vērā lielo apcietināto skaitu, 1934.gada vasarā ieslodzītie tika pārvesti uz jaunu ieslodzījuma vietu – īpaši šim mērķim radīto Liepājas koncentrācijas nometni. Liepājas nometne tapa lielā steigā, un arestētos izvietoja vairākās cara laiku kazarmās, kas pēc sava sākotnējā mērķa bija domātas slimo karavīru un matrožu izmitināšanai. Agrākais Saeimas deputāts Valdemārs Bastjānis atmiņu stāstā „Gala sākums” raksta, ka Liepājas koncentrācijas nometne bijusi „nocietināts aploks”. Nometnes izveidošana, darbība un tajā izveidotais režīms radīja spilgtu liecību par autoritārās valsts tālākajiem mērķiem un attieksmi pret demokrātisko pagātni. Nometnē ieslodzītie oficiālajā sarakstē tika dēvēti par „arestētajiem”, „apcietinātajiem” vai „ieslodzītajiem”, bet no jūnija sākuma oficiāli viņi visi jau bija „internētie”.
Sākotnēji nometne sastāvēja no piecām ēkām, kurās tika ievietoti ieslodzītie. Četras ēkas atradās vienā nožogojumā, un viena divstāvu ēka - otrā nožogojumā. No 1934.gada novembra ieslodzītie atradās vairs tikai divās ēkās – 18. un 19. korpusā. Ēkā Nr. 21 atradās kanceleja, kas sastāvēja no virsniekiem, diviem rakstvežiem un dežurējošā telefonista. Ēkā atradās četras istabas, kā arī palīgtelpas. Ēka Nr. 18, nometnes telpas, sastāvēja no sešām istabām 14 - 26 m2 platībā, kā arī tur atradās vannas istaba, virtuve, mazgājamā telpa un divas tualetes. Ēkā Nr. 19 atradās 12 istabas 11 - 31 m2 platībā, viena 96,55 m2 platībā, divas tualetes, mazgāšanās telpa un virtuve.
Tiešu liecību par to, kas bijis Liepājas koncentrācijas nometnes izveides iniciators, nav, taču ticama liekas versija, ka šo jautājumu izlēma augsti stāvošas tieslietu un militārā resora amatpersonas, redzot, ka esošās ieslodzījuma vietas nespēj nodrošināt visu arestēto izvietošanu. Saskaņā ar kara un tieslietu ministru vienošanos, 1934.gada 20.maijā Kurzemes divīzijas štāba priekšnieka rīcībā no tieslietu resoram pakļautā Cietumu departamenta nosūtīja divus cietuma virsniekus un 30 cietuma uzraugus. Par nometnes pārzini tika iecelts Fricis Grintāls, bet par viņa palīgu – Aleksandrs Pētersons. Tomēr jau 23.maijā nometnes vadība ar Kurzemes apgabala garnizona priekšnieka ģenerāļa Oskara Dankera pavēli tika nodota militārpersonu rokās. Līdz 1934.gada 31.jūlijam nometnes komandanta pienākumus pildīja pulkvedis-leitnants Jānis Stulpiņš, bet pēc tam viņu nomainīja 1. Liepājas kājnieku pulka bataljona komandieris pulkvedis-leitnants Teodors Rutulis. No 23.maija nometnei tika piekomandētas arī dažāda ranga militārpersonas nometnes darbības nodrošināšanai.
|
Pirmais Liepājas koncentrācijas nometnes komandants 1934. gada maijā–jūlijā pulkvedis-leitnants Jānis Stulpiņš |
Liepājas koncentrācijas nometnes komandants no 1934. gada augusta līdz nometnes likvidācijai pulkvedis-leitnants Teodors Rutulis. |
31.maijā ar Rīgas apgabala garnizona priekšnieka ģenerāļa Krišjāņa Berķa pavēli Liepājas apgabala garnizona priekšniekam tika noteikti vispārējie nometnes pastāvēšanas principi. Pavēlē uzsvērts, ka nometne izveidota, pamatojoties uz noteikumiem par kara stāvokli, un ka tajā ievietojamas visas tās personas, „kuras kaitīgas valsts iekārtai vai apsardzībai”. Ar šo pavēli tika noteikts arī tas, ka nometne atradīsies Liepājas apgabala garnizona priekšnieka pārziņā un padotībā. Par nometnes komandantu Krišjānis Berķis savā pavēlē ieteica iecelt kādu no bataljona komandieriem, piešķirot viņam pulka komandiera tiesības attiecībā uz personālu un nometnē ievietotajiem. Par palīgiem, saskaņā ar Rīgas apgabala garnizona priekšnieka pavēli, bija ieceļami četri virsnieki, komandanta rīcībā nozīmējami četri instruktori un arī nepieciešamais rakstvežu skaits. Tika noteikts, ka nometnes ārējā apsardzība jānodrošina ar norīkojumu no karaspēka daļām, bet iekšējai apsardzībai un kārtības uzturēšanai personālu komandēs Cietumu departaments. Saskaņā ar 8.jūnija apsardzes štata projektu nometnes apsardzei bija paredzēti 15 ārējie sargi, 36 iekšējie sargi, 3 vecākie uzraugi, 9 pavades uzraugi un brīvdienu maiņa. Pēc pāris dienām komandants jau pieprasīja vēl 20 papildus uzraugus. Jūlijā apsardzi veica kopā 60 uzraugi, septembrī – 48, oktobrī – 33, bet decembrī vairs tikai 25 uzraugi. Nometnes ārējo apsardzi veica Liepājas garnizona daļu karavīri. Nometni apsargājošo uzraugu skaita samazināšanās saistāma ar to, ka internēto skaits šajā iestādē regulāri un sistemātiski samazinājās, bet tajā pašā laikā jauni internētie klāt nenāca. Liepājas koncentrācijas nometnes gadījumā internēto skaita samazināšanās nav saistāma ar viņu masveida brutālu iznīcināšanu, kā to, iespējams, varētu iedomāties. Internētie vienkārši rakstīja lūgumus par viņu atbrīvošanu un nereti šie lūgumi arī tika izpildīti. Par šāda veida internēto lūgumiem atzinumu deva Politiskās pārvaldes priekšnieks, un armijas komandierim vien atlika pieņemt formālu lēmumu par kāda atbrīvošanu. Pirmos no Liepājas koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem atbrīvoja jau 1934.gada 22.jūnijā, tātad nepilnu mēnesi pēc arestēšanas. Internētajiem bija iespēja arī uz laiku tikt atbrīvotiem no nometnes. Šo iespēju viņi arī samērā bieži izmantoja. Piemēram, kā liecina 1965.gada 2.janvāra Politiskās pārvaldes raksts armijas komandierim, Kārlis Ceiķelis 1934.gada nogalē bija iesniedzis pensijas pieprasījumu Tautas labklājības ministrijā un 1935.gada janvārī tika atlaists no nometnes uz trīs dienām. Līdzīga iemesla dēļ uz piecām dienām nometni atstāja I. Muižnieks. Cits internētais – Kārlis Erihs uz piecām dienām devās uz sievastēva bērēm, bet Klāvs Lorencs uz mātes bērēm. Fricis Menders ārstēšanās nolūkiem Rīgā ieguva septiņas brīvas dienas. Īslaicīgai atbrīvošanai par pamatu kalpoja arī tiesu lietu, finanšu kārtošana, kā arī ģimenes apstākļi. Internētie tika atbrīvoti pret parakstu un solīja atgriezties nometnē. Atšķirību starp dažādām internēto grupām uzskatāmi demonstrē viņu rīcība, sākoties atbrīvošanas lūgumrakstu vilnim. Vairums no nometnē ieslodzītajiem komunistiem šādus lūgumus labprāt rakstīja un arī tika atbrīvoti. Savukārt daudzi sociāldemokrāti izšķīrās par lūgumu nerakstīšanu. Pēc kāda internētā Sīmaņa Makvica liecības attiecībā uz lūgumu rakstīšanu starp nometnē ievietotajiem pastāvēja pat domstarpības, jo daļa internēto, „kuri vēl nepiekrīt tagadējai valsts iekārtai un pārmaiņām valstī”, uzskatīja, ka lūgumrakstus nevajag iesūtīt. Starp atsevišķiem internētajiem domstarpības no nicinošas attieksmes un vārdu apmaiņas esot izvērtušās pat kautiņā. Internētais Eduards Orehovs savā dienasgrāmatā 29.jūnijā rakstīja, ka lūgumu „rakstīšanas sērga iet plašumā”. Arī viņa attieksme pret atbrīvošanas lūgumu rakstīšanu bija nosodoša. Liela daļa internēto to uzskatīja par pazemojumu, jo nebija darījuši neko tādu, ko būtu aizliedzis likums pirms apvērsuma. Tajā pašā laikā cits internētais, Kārlis Dziļleja, uzskatīja, ka atbrīvošanas lūgums, jeb viņa vārdiem reverzāls, bijis sagatavots pieņemamā un korektā formā. Viņš rakstīja, ka atbrīvošanas dienā nometnes komandants visiem tajā dienā atbrīvotajiem pasniedzis roku un novēlējis strādāt Latvijai. Uz atbrīvošanas lūgumu rakstīšanu internētos mudināja arī Liepājas nometnes uzraugi, lūgumrakstos mudinot uzsvērt nožēlu par darbošanos partijā un atteikšanos no turpmākas politiskas darbības. Pēc atbrīvošanas lūguma iesniegšanas, internētos nopratināja Politiskās pārvaldes ierēdņi. Pratināšanas laikā viņiem vajadzēja sniegt ziņas par noskaņojumu nometnē. 20. septembrī Politiskajā pārvaldē atradās 100 personu lūgumi par viņu atbrīvošanu, tie visi arī tika akceptēti, sadalot atbrīvošanu no 24. līdz 29.septembrim. Nevienā gadījumā, sākot ar septembri, armijas komandieris lūgumus nenoraidīja.
Saskaņā ar armijas komandiera izdotajiem noteikumiem, Liepājas koncentrācijas nometnē bija skaidrs un noteikts dienas plāns. Dienas sadalījums nometnē bija šāds: 7.00 no rīta notika pārbaude un brokastis, 8.00 sākās dažādi darbi un pastaigāšanās sētā, 12.30 internētie ieturēja pusdienas, 18.30 sekoja vakariņas, 21.00 tika veikta vakara pārbaude, bet 22.00 visiem bija jādodas pie miera. Katram internētajam pašam arī bija jāuztur savā kamerā tīrība, jāuzkopj gulta un jāmazgā ēdienreižu trauki. Internētajiem pašiem pēc noteiktas kārtības bija jāuzkopj koplietošanas telpas, sēta, jāzāģē un jāpienes malka, ūdens, produkti un jāveic visi citi saimniecības darbi, kas vien nometnē bija veicami. Gandrīz katru dienu darbā uz virtuvi devās 10 līdz16 internēto, viņi darbā atradās dažādu laiku no vienas līdz trijām stundām. Ik pēc dažām dienām apmēram 10 internēto devās malkas skaldīšanas un zāģēšanas darbā. Šis darbs ilga pusotru līdz trīs stundas. Vēl internētie periodiski devās sardzes telpas un pirts tīrīšanas darbos, kas ilga apmēram no pusstundas līdz divām stundām.
Rīta un vakara pārbaudēs internētajiem bija jānostājas ierindā, dziedāt, muzicēt un trokšņot nometnē bija aizliegts, taču tika atļauts pie sevis glabāt dažādus personiskos priekšmetus, kā arī par savu naudu iegādātos pārtikas produktus, varēja arī spēlēt šahu, dambreti un domino. Internētajiem bija atļauta arī saziņa ar pārējo pasauli – katrs varēja rakstīt vienu vēstuli nedēļā, skaidri salasāmiem burtiem latviešu, vācu vai krievu valodā. Šo vēstuļu cenzēšana notika saskaņā ar īpašu instrukciju. Vienu reizi nedēļā internētajiem bija atļauts satikties ar saviem tuvākajiem piederīgajiem. Šādas tikšanās notika ar Politiskās pārvaldes atļauju un nometnes administrācijas klātbūtnē. Par veiktajiem pārkāpumiem internētajiem tika piemēroti dažādi soda veidi: piezīme un rājiens, aizliegums saņemt papildu pārtikas produktus, aizliegums sarakstīties un satikties ar piederīgajiem, kā arī arests gaišā kamerā uz 15 dienām vai tumšā kamerā uz septiņām dienām. Tos, kuri bija pārkāpuši nometnes režīmu, sodu nosūtīja izciest Liepājas cietumā.
Pastaigā katru dienu varēja doties divu korpusu internētie vienlaicīgi, katru dienu pastaigām nometnes teritorijā tika dotas četras ar pusi stundas laika, tādējādi brīvā laika pavadīšana aizņēma lielu dienas daļu. Pastaigu laikā internētie spēlēja volejbolu un sauļojās. Daži brīvos brīžus veltīja pašmācībai, daudzi lasīja grāmatas, spēlēja šahu un citas galda spēles, vijoli, kā arī nereti diskutēja par dažādiem jautājumiem.
Internētie par saviem personiskajiem līdzekļiem varēja iegādāties dažādas pirmās nepieciešamības preces, kā arī papildu pārtikas produktus. 1935.gada janvārī tika konstatēts, ka internēto rīcībā bija 4245,52 lati, no kuriem apmēram puse tā paša mēneša laikā tika iztērēta produktu un laikrakstu iegādei, veļas mazgāšanai un apavu labošanai. Nauda tika tērēta arī frizierim, rentgena uzņēmumu izdarīšanai un paku nosūtīšanai. Naudas apjoms katram no internētajiem, protams, bija atšķirīgs, 1934.gada jūnijā tika konstatēts, ka no 238 internētajiem 55 ir pilnībā bez līdzekļiem un viņu veļas mazgāšana bija jāapmaksā no valsts līdzekļiem. Naudu Liepājas internētajiem parasti piegādāja tuvinieki, bet dažiem tā bija jau līdzi apcietināšanas laikā. Internēto rīcībā atradās arī dažādas personiskās mantas, un tās visas tika pedantiski uzskaitītas, katrs zīmuļa gals un arī aploksnes tika piefiksēti. Asi priekšmeti, kā naži un bārdas naži internētajiem netika atņemti, un nepastāvēja arī ierobežojumi iekšzemes laikrakstu abonēšanai, ko internētie labprāt izmantoja.
Lai par katru cenu pierādītu, cik Kārļa Ulmaņa valdīšana bijusi „fašistiska”, padomju gados kā arguments tika minēts, ka autoritārās valsts galvas laikos Latvijā pastāvējusi pat koncentrācijas nometne, taču tur pabijušo atmiņu stāsti liecina, ka pēc savas būtības šī nometne ne tuvu nelīdzinājās nacistiskās Vācijas vai staļiniskās PSRS koncentrācijas nometnēm.
Atmosfēru, kāda valdīja nometnē, labi raksturo internēto attiecības ar administrāciju. Kārlis Dziļleja savās piezīmēs par pavadīto laiku Liepājas koncentrācijas nometnē atzinīgi izteicās par abiem nometnes komandantiem. Jānis Stulpiņš viņam likās lādzīgs, korekts un pat laipns, un viņš jau pašā sākumā bija paziņojis, ka tas, kāds „būs režīms, tas atkarāsies no jums pašiem”. Kārlis Dziļleja rakstīja arī, ka divi citi no armijas piekomandētajiem virsniekiem, kapteinis-leitnants Teodors Kraulis un virsleitnants Maršāns, bijuši atturīgi, inteliģenti un smalkjūtīgi cilvēki, kas pareizi sapratuši gan savu, gan internēto stāvokli. Nometnes režīmu labi raksturo vēl kāda cita dokumentēta epizode. Uzraugs Kiršblats ziņoja, ka bez viņa atļaujas internētie virtuvē cepuši gaļu ar kartupeļiem. Viņš internētajiem bija norādījis, ka bez uzrauga atļaujas virtuvē nākt nedrīkst. Uz vaicājumu, kā sauc internēto, šis internētais (Eduards Dzelzītis) atbildējis, ka uzraugs var iet uz kanceleju un apskatīties papīros, bet visas kameras klātbūtnē sacījis: „Jūs variet iet, man gar jums nav nekāda darīšana”. Incidenta rezultātā internētajiem tika iekārtota īpaša plīts atsūtītās gaļas cepšanai, taču nekādi sodi pēc izaicinošās internētā izturēšanās nesekoja. Šis notikums ilustrē gan internēto attieksmi pret nometnes režīmu, gan sargu attieksmi pret internētajiem, gan arī vispārējo gaisotni koncentrācijas nometnē. Liepājas nometnes arhīva materiāli liecina tikai par vienu atklātu pretošanās gadījumu. Internētais Gothards Butlers atteicās pieņemt ēdienu, apgalvojot, ka viņam netiekot sniegta ārsta palīdzība, jo viņš slimo ar sifilisu un pirms nometnes bija izlēmis iziet trīs ārstniecības kursus, un tagad viņš vēlējās iziet vēl divus, bet no slimnīcas atsauktais speciālists atzina, ka pagaidām viņam tas nav nepieciešams. Gothards Butlers protestēja, un viņš tika nosūtīts uz ārstu komisiju, kas Liepājas kara slimnīcā piešķīra viņam vienu speciālu kursu. Interesanti, ka ziņa par šī internētā protestu, atteikšanos pieņemt ēdienu, tika nodota vadībai ar telegrammu steidzamā kārtā, kas liecināja, ka šāds gadījums nometnē ir ticis uzskatīts par ārkārtēju.
Jāatzīmē, ka sešiem atvaļinātajiem virsniekiem, kas atradās nometnē, tika ierādītas īpašas telpas. Viņi dzīvoja atsevišķi no pārējiem pa trijiem vienā telpā. Atsevišķās telpās bija izvietoti arī gandrīz visi internētie ebreji. Pašā sākumā internētie varēja sev izvēlēties biedrus, ar kuriem atrasties vienās telpās. Rezultātā vienā kamerā parasti nonāca draugi un paziņas, tādēļ likumsakarīgi, ka partijas vadība un inteliģence atradās atsevišķās telpās no ierindas biedriem un zemākā līmeņa sociāldemokrātu darbiniekiem. Pēc komandanta ierosinājuma vasarā katrs korpuss ievēlēja vecāko, lai varētu risināt jautājumus saziņā ar nometnes vadību.
Apkures un apgaismošanas ziņā nometnes telpas tika pielīdzinātas armijas kazarmu telpām. Janvārī vidēji bija +17 līdz +20 grādi istabās, ārējai temperatūrai esot no -6 līdz +3. Instrukcija krāšņu kurināšanai noteica, ka dzīvojamajās telpās temperatūrai jābūt ap +15 līdz +18 grādi. Tomēr nometnes administrācija atzina, ka internēto telpas ar esošajām malkas normām sasildīt pienācīgi nevar un telpās bija auksti. Nometnes priekšnieks 7.februārī Liepājas apgabala garnizona priekšniekam ziņoja, ka „internēto telpas ne ar ko neatšķiras no administrācijas telpām un temperatūra arī internētajiem nedrīkstētu būt zemāka, jo viņiem cauru dienu jādzīvo ierādītajās telpās”. Armijas Apgādes pārvaldes priekšnieks ģenerālis Jēkabs Ruškevics lūdza kara ministram Jānim Balodim malkas normu papildināt, norādot, ka apkurināšanas ziņā internēto telpas ir pielīdzinātas cietumiem, bet administrācijas telpas – kara resora dienesta telpām. Ievērojot šīs malkas normas, internēto telpas nevar pietiekami sasildīt un temperatūra bieži esot pat ap +8 grādiem, uzsvēra Jēkabs Ruškevics. Kara ministrs pēc tam piekrita paaugstināt malkas normas apkurei.
Gultas piederumi un mēbeles nāca no Kurzemes divīzijas karaspēka daļām, bet pārējais nepieciešamais tika nopirkts no Liepājas tirgotājiem. Līdz pat augustam nebija zināma internētajiem piešķiramā ziepju norma, tādēļ ziepes Liepājas koncentrācijas nometnē izdeva saskaņā ar kareivju devu.
Pārtika internētajiem tika nodrošināta ar noteiktajām Tieslietu ministrijas ieslodzījuma vietu arestēto pārtikas normām. Ēdienkarte 1934.gada jūnijā sastāvēja no: brokastīs 600 gramu rudzu maizes, 12 grami kafijas, pusdienās gaļas zupa, vakariņās putra vai zirņi ar aizdaru, apmēram 100 gramu gaļas vai 200 gramu zivju zupā, vakariņās virs 600 gramiem kartupeļu. No 1934.gada septembra pārtikas devas tika pielīdzinātas kareivju normai, tas nozīmēja, ka visai dienai rudzu maize bija paredzēta 300 gramu, arī baltmaize bija paredzēta 300 gramu, kafija tika izsniegta 13 gramu apmērā, piens 60 gramu, cukurs 30 gramu un sālīts speķis 35 grami. Pusdienās tika pasniegta gaļas vai zivju zupa, piemēram, sakņu, makaronu vai frikadeļu, kā arī reizi nedēļā otrais ēdiens, piemēram, viltotais zaķis vai kartupeļu sacepums, bet vakariņās biezputra ar aizdaru. Saslimšanas gadījumā dienas deva vienam cilvēkam tika palielināta ar papildu 100 gramiem gaļas buljonu, 100 gramiem auzu pārslām un 100 gramiem ogu. Trūcīgo ēdienkarti internētie papildināja ar tuvinieku pienesumiem, kā arī pašu gatavotu papildu ēdienu uz viņiem atvēlētās plīts. Kopumā, īpaši vasarā, pārtikas apjoms internētajiem nebija pietiekams. Kā liecina Eduarda Orehova dienasgrāmata, internētie izjutuši cukura un taukvielu trūkumu, arī ēdiena kvalitāte nereti bijusi slikta. Lai vieglāk būtu pārciest ēdiena trūkumu, internētie bija noorganizējuši savstarpējo palīdzību, kad tie internētie, kuriem bija atbalsts sūtījumu veidā no ārpuses, palīdzēja citiem, kuriem tādu nebija. Saskaņā ar Eduarda Orehova dienasgrāmatu, administrācija šo palīdzību centās nepieļaut. Savukārt anonīmais „Rīta” publikācijas autors apgalvo, ka nometnes administrācija šai palīdzības organizēšanai devusi piekrišanu. Atšķirīgu viedokli par pārtiku nometnē pauž arī Kārlis Dziļleja, kurš uzskatīja, ka kopumā ēdiens bijis pieņemams.
Internētajiem Liepājas nometnē tika piešķirti arī bārdas skujamie piederumi un matu griežamās mašīnas, kā arī lietoti apavi tiem internētajiem, kuriem nebija līdzekļu savus nonēsātos apavus salabot. Viena internētā uzturam dienā tika tērēti 32 santīmi, bet pārējā uzturēšana un apgāde nometnei izmaksāja 44 santīmus dienā. Kopumā Liepājas koncentrācijas nometnes apstākļi un nodrošinājums bija vērtējami kā pieticīgi, bet izmaksas - nelielas.
Pēc 1935.gada 1l.aprīļa bija plānots, ka nometnes apsardzi pārņems armijas virsdienesta instruktori, taču armijas jaunais komandieris Krišjānis Berķis noteikti protestēja pret to, uzsverot, ka nometnes pārzināšanai un apsardzībai „nav nekā kopēja ar kara resoru”. Lai gan Krišjānis Berķis acīmredzot piedalījās lēmuma pieņemšanā par Liepājas koncentrācijas nometnes izveidošanu, ilglaicīga nometnes pastāvēšana un darbošanās armijas paspārnē nebija pieņemama. Situāciju atrisināja nometnes likvidācija. 1935.gada 13.aprīlī tika pabeigti nometnes likvidācijas darbi. Zīmogi un kancelejas piederumi tika nodoti Kurzemes divīzijas štābam. No karaspēka daļām saņemtās mantas tika atdotas atpakaļ to saimniekiem. Ēkas, žogi, signalizācijas un apgaismošanas ierīces nonāca Liepājas kara slimnīcas rīcībā.
Nometnē, brīdī, kad tā strauji tuvojās savai likvidēšanai, bija palikuši galvenokārt tikai tādi internētie, pret kuriem pastāvēja cerības izvirzīt apsūdzības tiesā. Pret Kārļa Ulmaņa režīmu ļoti negatīvi noskaņotais sociāldemokrāts Klāvs Lorencs bija spiests atzīt: „Gandrīz gadu tvīkām aiz dzeloņžoga Liepājas nometnē. Un tomēr šī nometne bija kūrorts, salīdzinot ar 40.-50. gadu padomju zemes briesmu nometnēm.” No vienas puses, nometnes režīms tik tiešām bija salīdzinoši maigs, no otras puses, tas tomēr radīja cietuma apstākļus un nometne nekādā ziņā nebija kūrorts. Arī amatpersonu attieksme pret internētajiem nebija viennozīmīga. Daļa virsnieku un cietumsargu internētos kopumā uztvēra kā valsts ienaidniekus, kamēr citi pret viņiem izturējās ar zināmu cieņu, apzinoties, ka tie nav kriminālnoziedznieki. Zīmīgi, ka arī viens no jaunā režīma galvenajiem ideologiem Alfrēds Bērziņš atzina, ka „varbūt aizturēšana atsevišķos gadījumos bija nevajadzīga un sagādāja aizturētajiem nepelnītas grūtības”. Arī paša apzīmējuma - internētie - nomaiņa no iepriekš pielietotajiem apzīmējumiem „apcietinātie” vai „ieslodzītie” nozīmēja, ka nometnē ievietotās personas netika uztvertas kā tādas, kuras būtu izdarījušas kādu pārkāpumu, bet gan kā tādas, kuras apstākļu rezultātā vēl tikai varētu kādu pārkāpumu izdarīt.
Kopumā var teikt, ka Liepājas koncentrācijas nometnes galvenā nozīme bija politiski psiholoģiska rakstura. Ar draudu, šajā gadījumā internēšanas, palīdzību jaunais režīms centās atturēt līdzšinējos politiskos darbiniekus no iespējamās opozīcijas. To apstiprina arī internētā Valdemāra Bastjāņa izteiktās domas, ka ieslodzīšana Liepājas koncentrācijas nometnē tika īstenota ar mērķi, lai pazemotu „samītās un iznīcinātās demokrātiskās valsts aizstāvjus”. Bet no otras puses, nekāda apsardzes rupjība pret aizturētajiem netika pieļauta. Nometnes pastāvēšana uzskatāma arī par zināmu jaunā režīma bardzības un konsekventās rīcības demonstrējumu. Tāpat skaidrs arī tas, ka nometnes pastāvēšana nebija vērsta uz sabiedrības vienošanu, bet tieši otrādi - uz citādi domājošo izslēgšanu no sabiedriskās dzīves.
Izmantotie informācijas avoti: