Par vienu no šajā gadā izpildāmajiem uzdevumiem bija izvirzīts Elejas raķešu bāzes apmeklējums, un nu tas ir noticis. 2008. gada rudenī notika Diggers.lv pilsētizpētes komandas ekspedīcija pa Dobeles pulka raķešu bāzēm Tērvetē, Augstkalnē un Elejā. Ekspedīcija pa šīm bāzēm bija vairāk nekā veiksmīga, jo pateicoties iepriekš izpētītajiem materiāliem un satelītattēlu un karšu izpētei, visas trīs bāzes tika atrastas bez liekas maldīšanās.

Elejas raķešu bāze (dēvēta arī par Tīsu raķešu bāzi) atrodas Jelgavas rajona Lielplatones pagastā un sastāv no armijas pilsētiņas, raķešu angāriem un šahtu kompleksa Dvina, kurš paredzēts četru R-12 raķešu palaišanai. Bāzes teritorija aizņem 40 hektārus. Ar nožēlu jāsaka, ka armijas pilsētiņa izskatās nu jau vairāk nekā nožēlojami - viss nopostīts, izvazāts un izzagts, protams, ka arī laiks ir darījis savu. Raķešu uzglabāšanas angāri, ņemot vērā to, ka tiem bija jāiztur kodolsprādziens, saglabājušies samērā labi. Pašas šahtas un vadības komplekss to centrā ir mazāk applūdis nekā mūsu jau iepriekš apmeklētajās Čusovaja bāzēs Vaiņodē un Rudbāržos. Šajā Dvina konfigurācijas bāzē iespējams izstaigāt arī otro pazemes stāvu, no kura ved ejas uz degvielas tvertnes glabāšanas telpu, degvielas oksidētāja tvertnes glabāšanas telpu, kā arī uz visām četrām raķešu šahtām. Iespējams iekļūt arī raķešu šahtas iekšpusē, kur gan daļa no metāla ir izzāģēta un aizstiepta prom, tā kā tur atrodoties jābūt īpaši piesardzīgiem. Paldies visiem, kas piedalījās un palīdzēja ekspedīcijas organizēšanā. Tie bija - Blayze, Ezis, Dark Angel un Linda.

Lūk ko par Elejas bāzi stāsta Dingo

Par Dobeles pulka, Tīsu raķešu R12u bāzi esmu interesējies jau sen. Padomju armijai no turienes izvācoties, neskatoties uz visiem aizliegumiem no vecākiem un paziņām, tomēr sākot jau ar 12 gadu vecumu (apm.1992 gads) līdu tur un no droša attāluma vēroju armijas cilvēkus. Šobrīd atrodoties šajā teritorijā, pārņem tāda sajūta, it kā būtu apstājies laiks un var just laika nobīdi.

Tīsu raķešu bāze atrodas meža masīvā, tomēr pārāk tuvu šosejai Eleja – Dobele, tikai apmēram 1300 metru no asfalta, liekas, ka tieši šāda infrastruktūra sekmēja bāzes izlaupīšanu. Jāatzīst, ka vislielāko artavu Tīsu armijas pilsētiņas likvidēšanā ir ieguldījis vietējais zemnieks, šobrīd arī visā valstī pazīstams cilvēks, kas no iegūtajiem materiāliem normāli sabūvējās.

Tagad par lietu. Armijas pilsētiņas paliekas atrodas apmēram 450m no asfalta Eleja – Dobele. Tā bija kā norobežota pasaulīte. 50 metru no šosejas un tikpat no upītes atrodas bijusī notekūdeņu attīrīšanas stacija. Šobrīd ir ļoti labi saglabājušies nosēd baseini un pati sūkņu stacijas būve. Nākamie objekti labajā ceļa pusē atrodas lopu kūts paliekas un neapbūvēti pamati (nepaspēja). Krustojumā pa kreisi pēc metriem 250 atrodas armijas pilsētiņas paliekas. Starp drupām var izšķirt kojas, klubu, učebku, sporta laukumu, noliktavas, virsnieku mītnes, pārtikas pagrabus ēdnīcu, virtuvi un vēl dažas būves, kuru nozīmi vēl neesmu atšifrējis. Pilsētiņas dienvidos atrodas garāžu un remonta kompleksi. No garāžām palikusi pāri tikai viena sarkano ķieģeļu siena un drupas ar bijušajām remontbedrēm. Starp citu, vietējie un citi zinātāji brauc itin bieži uz šejieni mainīt spēkratiem eļļu motorā. Viss jau būtu OK, ja vien eļļu nelietu zemē.

Izbraucot atpakaļ uz betona klājuma ceļa, pa kreisi aiziet ceļš uz raķešu bāzi. Pa ceļam, netālu no ceļa pa labi aiziet ceļš uz armijas bijušo šautuvi. Nākamajā krustojumā taisni atrodas pati raķešu bāze (apm.250m), pa kreisi raķešu uzglabāšanas angārs (apm. 300m). Tālāk pa zemes ceļu 150 m aiz upītes atrodas vēl viens labi maskēts pagrabs. Paša novērojumi – vasarā ziņkārīgie vienkārši to neredz un pabrauc garām. Armijas pilsētiņu un raķešu bāzi šķira vairāki nopietni žogi un dabas šķērslis – labs purvs.

Raķešu bāzei var piekļūt no ziemeļiem un dienvidiem. D – ceļš ir bijis labs rezerves ceļš, kuru šobrīd ir panīcinājusi meža tehnika. Apkārt rakešu bāzei stiepās divu joslu dzeloņstiepļu žogi un elektriskais žogs. Pēdējais vislabāk saglabājies ir dienvidu pusē, tagad var apskatīt tikai stabus. Ieejot no ziemeļiem (šosejas puses) ļoti labi ir pārskatāmi visi četri raķešu šahtu kupoli un centrā vadības centrs. Arī šeit iekšpusē viss jau ir izzāģēts un izzagts, tāpēc lejā jābūt piesardzīgiem un vēlams ar spēcīgu lukturīti.

Vēlētos pievērst uzmanību stereotipiem par šo bāzi. Pirmkārt diggeri.lv jau pārbaudīja – radiācija šeit ir normas robežās. Otrkārt, ne jau par radiāciju ir jāuztraucas, bet par NPK mēslojumu, ko kolhozs utilizēja vienā no raķešu šahtām. Slāpekļa – fosfora mēslojuma smaka ir jūtama vēl tagad. Treškārt, zem zemes atrodas tikai divi stāvi. Es runāju par apdzīvojamiem nevis apkalpes tuneļiem zem otrā līmeņa raķešu šahtu korpusos. Ja šajā kompleksā ir arī citi (applūdušie) apdzīvojami stāvi, es labprāt saņemtu informāciju.

Nejauši esmu šeit ekskursijā izvadājis 3 interesentu grupiņas, jaunieši paniski baidās no saskares ar grunts ūdeni!

Ieejas (spraugas zemē) šobrīd atrodamas pie pirmās, otrās, ceturtās raķešu šahtas un pie ieejas vadības centrā. Un vēl viena ieeja slāpekļa glabāšanas telpā. Tikai tur neiesaku līst. Arī mani acumērs pievīla. Izskatās, ka zem kājām ir nieka divi metri, bet reāli vismaz 4,5 metri. Šo riebīgo caurumu, labāk apskatīt no otrā pazemes stāva. Vadības centrs. Manuprāt priekš pazemes bunkura, šeit ir pārāk daudz ieeju, izeju un rezerves – avārijas tuneļu. Pirmajā pazemes stāvā atrodas – pa labi dušas, mašīnu vadības telpa, biroju telpas, vadības centra telpa, elektrosadales mezgls un trepes uz otro pazemes stāvu. Pretējā pusē – Gaisa kondicionēšanas iekārtu telpa, piecas palīgtelpas, tajā skaitā telpa aiz kondicionieriem – no tās ir skats uz otrā stāva dīzeļģeneratoru mašīntelpu. Labirinti ir samērā viltīgi un atbilst tikai militārajiem priekšstatiem. Netālu no kondicionieru telpas ir otras trepes uz otro pazemes stāvu. Otrais pazemes stāvs ir samērā maz applūdis. Vienu stāva pusi aizņem biroju un personāltelpas. Otrā pusē var atrast Raķešu degvielas oksidētāja tvertnes vietu un sūkņu staciju, pretējā pusē atradās raķešu degvielas novietne ar sūkņu telpām. Divas telpas ar elektrosadales, kontroles un akumulēšanas iekārtām. Ģeneratoru telpa. Vadības centrā elektroapgādei bija novietoti divi tanku V8 motori, kas grieza ģeneratorus. Neticami, bet arī katrā raķešu šahtu korpusā arī bija pa diviem dīzeļģeneratoriem katrā (kopā stacijā 10 ģeneratori). No otrā pazemes stāva var nokļūt pie visām četrām šahtām. Visām četrām raķešu šahtu korpusi ir identiski. Arī tur ir dažādas palīgtelpas un trepes (neizzāģētas) uz apmēram (pēc rasējumiem skatoties) 22 metrus dziļumu piekļuvei raķetes lejasdaļai. Pašās raķešu šahtās var ierāpties pa apkopes lūkām, zem kājām tur būs tiltiņš divu plaukstu platumā un iekrītot ūdeni, paša spēkiem neizdosies tikt laukā. Arī tilti, kas bija iebūvēti kupola lejasdaļā ir izzāģēti. Izrāpjoties atpakaļ dienasgaismā ir vērts vēl apskatīties vēl divas pazemes būves, kas atrodas starp pirmo un otro šahtu. Šo objektu nozīmi neesmu noskaidrojis. Un vēl viena līdzīga, labi nomaskēta, būve atrodas apmēram 150 metrus no otrā kupola.

Nobeidzot par pašām raķetēm R12u. Paldies dievam no šīs bāzes neviena raķete netika palaista. Un sākās viss ar to, ka 1962. gadā pasaule bija atomkara priekšvakarā. Bija sācies militāri ekonomiskais konflikts Karību baseinā, un Kuba nopietni aizskāra Ziemeļamerikas ekonomiskās intereses. ASV nolēma izdarīt spiedienu uz Kubu, lai aizstāvētu savas intereses un tāpat – komunistiski domājošā PSRS nolēma Kubai palīdzēt. Ņemot vērā to, ka tajā laikā Turcijā izvietotās kodolraķetes „Jupiter” bija izvietotas tā, ka varēja sasniegt PSRS svarīgus objektus 10 minūšu laikā. Bet Krievijas MBR raķetes ASV varētu dot triecienu tikai pēc 25 minūtēm. Līdz ar to tika pieņemts lēmums stingrā slepenībā izvietot kodolraķetes Kubas teritorijā. Operācijas „Anadirj” laikā tika ieplānots Kubā izvietot trīs raķešu R12 bāzes ar 36 palaišanas iekārtām, kā arī divus raķešu R14 pulkus. Tomēr R14, sakarā ar ūdens ceļu blokādi, Kubu nesasniedza. Tajā laikā ASV un PSRS līderi uzsāka sarunas, kuru rezultātā bija miera vienošanās. Tika aizvāktas raketes gan no Kubas, gan Turcijas. Raķetes R12u ar kaujas 1 Mt ātomgalviņu iznīcināšanas zona ir aptuveni 100 kvadrātkilometru. Dzinējs darbojas ar slāpekļskābes oksīdu AK 27i un ogļūdeņraža degvielas TM – 185 maisījumu. Turbīnu griež gāzģenerators, kura degviela ir 80% ūdeņraža pārskābes katalītiskā reakcijā uz apsudrabotas vara sieta darba virsmas. Pēc maniem novērojumiem raķešu bāzē iegriezušies kaimiņvalstu tūristi ļoti pavirši to apskata, baidoties no tās pašas radiācijas. Savukārt latviešu jaunieši, kas nāk nelielā grupā parasti kaut kur tomēr ielien.

Elejas bāze 2014 gadā. Pitchfork fotogrāfijas.

P.S. Elejas raķešu šahtas demontētas 2016. gadā

Lai komentētu šo rakstu, Jums nepieciešams reģistrēties