Dabas parks
Raķešu bāze atrodas gleznainā Lietuvas dabas parkā (Žemaitijas nacionālais dabas parks), Plokstinē, netālu no Plunges pilsētas. Braucot cauri parkam, nemaz neliekas, ka mēs atrastos netālu no vietas, kas kādreiz kalpojusi par ieroci aukstajā karā. Tomēr, pēc neilga brīža ieraugam koka izkārtni ar uzrakstu "Militārisma ekspozīcija".
PSRS mantojums
Kareivji un virsnieki bāzi pameta 1979. gadā, pametot komandpunktu, tiesa gan -ar aizmetinātām durvīm, un barakas likteņa varā. Momentāni vietējie sāka bāzes izlaupīšanu. Prom tika stiepts viss - gan piesietais, gan nepiesietais, un pat aizmetinātās komandpunkta durvis nebija šķērslis, lai vietējie savā īpašumā iegūtu visu, kas noder saimniecībā - atstāto militāro ekipējumu, telefonu un elektrības kabeļus.
Viens no vietējiem iedzīvotājiem šahtās mēdza iegriezties pa ceļam uz darbu. Viņš bija plaša profila speciālists - metinātājs, kalējs, mehāniķis, un stiepa prom visu, ko varēja - caurules, metāla plāksnes, elektromotorus, vārstus, slēdžus.
Drīz vien speciālists vairs nejutās labi. Ārsti slimnīcā nespēja ne noteikt diagnozi, ne arī kādā veidā slimniekam palīdzēt, un pēc pāris mēnešiem viņš mira.
Paklīda runas par briesmām, kas uzglūn no šahtām un raķešu degvielas sastāvā esošo kaitīgo vielu - UDMH (asimetriskais dimetilhidrazīns), kuras viens piliens uz ādas izraisa tūlītēju nāvi, kā arī tās izgarojumu ieelpošana - nāvējošo rezultātu.
Jāsaka gan, ka šobrīd šahtās vairs nav ne cauruļu, ne tvertņu, no kurām tika piegādāta degviela raķešu uzpildei un komandcentrs ir pārvērsts par tūrisma objektu, iecienītu visā Eiropā.
Plokstines raķešu bāzes muzejs pirms renovācijas
Šahtu izbūve
1Šahtu izbūve prasīja gandrīz 12 mēnešus. Par interesantu faktu stāsta Kajetonas Meškauskas - armijas ārsts celtniecības vienībā, kas būvēja bāzi - Neilgu brīdi pēc rakšanas darbu sākuma, radio Amerikas Balss jau stāstīja par to, kas notiek šajā vietā, kādas raķetes tiks izvietotas, kā arī izklāstīti to tehniskie parametri. Padomju pretizlūkošanas dienestam pirmās aizdomas krita uz vietējo mācītāju, un viņš tika nopratināts, taču zvērēja, ka neko nezinot.
Vēlāk atklājās, ka izpļāpājusies bija paša virsnieka sieva - vietējā veikalā draudzenēm plātījusies, ar ko nodarbojas viņas vīrs, un cik varena ir Padomju armija, un kā ar šīs bāzes palīdzību tiks iznīcināti "nolādētie imperiālisti".
Pēc šī starpgadījuma Plokstinē neviens vairs nesatika ne virsnieku, ne viņa sievu, tomēr rakšanas un būvēšanas darbi turpinājās. Turpat netālu (Šateikiai) tika izbūvētas arī platformas raķešu palaišanai no virszemes pozīcijām.
Rakšanas laikā kareivji saskārās ar nepatīkamu problēmu - ūdeni, kurš, bedres dziļumam sasniedzot netālu esošā ezera līmeni, bedri appludināja.
Risinājums tika meklēts samērā brutālā veidā - ezera Dienvidu daļā tika izveidots kanāls, lai pazeminātu ūdens līmeni, to nopludinot Babrungas upē. Tādā veidā ūdens līmenis Žemaitijas lielākajā un skaistākajā ezerā nokritās, un ezera krasta līnija kļuva tikai 30 kilometrus gara.
Diemžēl, arī ūdens līmeņa pazemināšana nedeva cerēto rezultātu - ūdens joprojām turpināja piepildīt bedres, kuras tika raktas raķešu šahtām.
Inženieri pabeidza darbu lietojot neparastu metodi. Viņi nosedza jau izrakto bedri ar hermētisku vāku, , uzstādīja slūžas, pa kurām izcelt izrakto augsni ārā, un bedrē ievietoja kesona (zemūdens kamera hidrotehnisku darbu veikšanai) kapsulu.
Kad spiediens bedrē bija palielināts par divām atmosfērām, ūdens pārstāja plūst un militārpersonas varēja turpināt bedres padziļināšanu. Pirms viņi sāka darbu zem spiediena, bija nepieciešams aklimatizēties kesona kapsulā divas stundas gan pirms rakšanas darbu sākšanas, gan arī pēc rakšanas.
Tikai piecas militārpersonas vienlaicīgi varēja veikt rakšanas darbus, tādēļ nav brīnums, ka tas aizņēma gandrīz 12 mēnešus, kā nekā, bedre bija jāizrok 30 metrus dziļa un 12 metrus apkārtmērā. Pārējo trīs šahtu izbūve jau veicās ātrāk, jo bija atrasts problēmas risinājums un apgūta nepieciešamā tehnoloģija.
Slepenības plīvurs
2Kaut gan ir pagājuši vairāk nekā 40 gadi kopš konstrukcijas darbu beigām, vietējie iedzīvotāji vēl atceras kā smagās automašīnas pārvadāja raķešu degvielu no dzelzceļa stacijas uz bāzi, kas parasti noticis naktī.
Konvojs parādījās kad laukā jau bija satumsis. Konvoja priekšgalā parasti braukusi militārpersona, kas pirms braukšanas cauri ciematam, no tā izkāpis, un, ejot pa ielu, pieprasījis iedzīvotājiem izslēgt elektrību un aizvērt logus.
Cilvēki domā, ka tas bijis tādēļ, lai Amerikāņi nevarētu no savām spiegu lidmašīnām redzēt, kas notiek uz zemes. Bet kādēļ gan logi būtu jāaizver svelmainā vasaras naktī? It kā tādēļ, lai iedzīvotāji nesaindētos ar kaitīgo raķešu degvielu, kas iztvaikoja, un varēju iekļūt dzīvokļos pa atvērtajiem logiem.
Vietējie iedzīvotāji zināja kad konstrukcijas darbs tika pabeigts, jo dzelzceļa stacija, kura būvdarbu laikā kalpoja tikai militāro kravu saņemšanai, no jauna tika atvērta pasažieriem. Tomēr viss vairs nebija tik ierasti, kā kādreiz - bieži vien ogotāji un sēņotāji uzdūrās vairākkārtu dzeloņdrāšu žogam, kas apjoza slepeno bāzi. Pabeigtā bāze bija kļuvusi par neatņemamu iedzīvotāju dzīves sastāvdaļu.
Aukstā kara muzejs
2012. gadā pēc remonta darbiem, kuru laikā tika atjaunota gan bāzes virszemes, gan apakšzemes daļa, kā arī papildināta un modernizēta muzeja ekspozīcija, muzejs atkal ir pieejams apmeklētājiem un turpina būt unikāls tūrisma objekts un galamērķis ceļotājiem un militārās vēstures interesentiem no visas pasaules. Muzeja renovācijā tikuši ieguldīti 2 miljoni Eiro, kas iegūti no Eiropas struktūrfondiem. Patiesi žēl, ka Latvijā vairs nav iespējams izveidot neko līdzīgu. Bet kam mums, ja jau kaimiņiem ir...
https://diggers.lv/index.php/militarie-objekti/ballistisko-rakesu-bazes/25-ballistisko-rakesu-bazes/78-lietuva-plokstine-dvina-rakesu-sahtas-muzejs#sigProGalleria69eafb1ef6
Muzejs pēc renovācijas 2012. gadā
Noderīgas saites:
Materiāls sagatavots pēc Eugenijus Bunkas raksta žurnālā "Lithuania in the World" www.liw.lt