Piecdesmito gadu vidū pēc Padomju savienības valdības rīkojuma tika izveidots jauns Īpašo konstrukciju birojs Nr. 586 (turpmāk tekstā - ĪKB). Ražošanas bāze tika izvietota Dņepropetrovskā. Par tās vadītāju tika iecelts Mihails Kuzmičs Jangels. Viņam tika uzticēts izveidot kaujas raķeti, kuras lidojuma attālums būtu 2000 km, un kura tiktu aprīkota ar kodolgalviņu.

Projekta izstrādei pagāja divi gadi, un 1957. gadā jaunā raķete R-12 tika nogādāta Kapustinjaras poligonā. Raķetes izmēģinājumi notika trīs posmos. Kopumā tika izgatavotas un palaistas 25 raķetes. Par raķetes pirmo lidojumu atskaites sagatavoja ĪKB speciālisti, kā arī poligona darbinieki. Pirmajā izmēģinājumā piedalījās arī galvenais inženieris Mihails Kuzmičs Jangels.

22. jūnijā R-12 starts bija veiksmīgs, taču neskatoties uz veiksmīgo startu un lidojumu, tika konstatēti trūkumi. Bija nepieciešams, lai kaujas galviņas atdalīšanās no raķetes nekaitētu tēmējuma precizitātei. 1958. gadā raķete tika atrādīta Padomju valdības locekļiem. Raķetes preczentācija sākās ar tās palaišanu. Arī šoreiz raķetes starts noritēja veiksmīgi.

1958. gada 4. martā kaujas raķešu komplekss tika iekļauts Padomju armijas bruņojumā. Pateicoties šo raķešu izstrādei, 1959. gada decembrī PSRS bruņotojas spēkos tika izveidoti stratēgiskās nozīmes raķešu spēki, kas ar laiku kļuva par drošu garantu valsts drošībai.

R-12 tika aprīkota ar vienkorpusa kodolgalviņu, kuras sprādziena ekvivalents bija viena megatonna. Lidojuma pēdējā posmā, tā atdalijās no raķetes un bija paredzēta postījumu nodarīšanai aptuveni 100km2 platībā.

R-12 palaišana notika no virszemes starta platformas, uz kueras raķete tika novietota pirms starta. Pēc degvielas uzpildes un tēmēsanas procedūras raķete bija gatava startam. Raķetes sagatovošana startam ilga aptuveni trīs stundas un lielā mērā bija atkarīga no apkalpojošā personāla sagatavotības. Raķetes parasti tika glabātas tām paredzētos angāros, no kurienes tās nepieciešamības gadījumā tika aizvestas līdz strat platformai, un uzstādītas startam. Kodolgalviņas tika glabātas atsevišķi.

1959. gada vidū Padomju savienības pierobežā ar Eiropu sākas raķešu pulku dislocēšana. Gada laikā tika izveidotas vairāk kā desmit inženieru brigādes un 1960. gada 15. maijā kaujas gatavībā bija četri raķešu pulki, bruņoti ar R-12 raķetēm, dislocēti Baltkrievijā un Latvijā. Bet jau piecdesmito gadu beigās, ka raķetes uz starta platformām ir pārāk neaizsargātas un Mihailam Kuzmičam Jangelam tika dots rīkojums izstrādāt raķetes R-12 modifikāciju palaišanai no starta šahtām, kur tās būtu lielākā drošībā pret pretinieka uzbrukumiem.

Starta šahtu kompleksa konstruēšanu uzticēja inženieru kolektīvam, kura vadītājs bija V.P. Barmins. 1959. gadā Kapustinjaras poligonā tika sākta starta šahtu izbūve. Neskatoties uz sarežģītajiem hidroģeoloģiskajiem apstākļiem tajā rajonā, diezgan ātros tempos šahtas tika izūvētas un tā paša gada septembrī notika pirmais raķetes R-12 starts no šahtas. Raķete brīvi izlidoja no šahtas un pa izrēkināto trajektoriju tuvojās mērķim. Līdz lidojuma 57. sekundei viss notika, kā paredzēts, taču 58. sekundē zaudēja augstumu un ietriecās zemē. Kā noskaidrojās vēlāk, starta laikā bija norauts viens no raķetes stabilizatoriem (spārniņi astes daļā).

Turpmāko darbu laikā visas problēmas tika novērstas un 1964. gada 5. janvārī starta šahtu komplekss (Dvina) un raķete R-12u (Sandal) tika iekļauti PSRS armijas bruņojumā. Pašas raķetes konstrukcijā nekas kardināli netika mainīts, taču starta šahtu komplekss bija patiešam izaicinājums tā laika inženieriem. Starta komplekss tika veidots taisnstūra formā, ar malu garumu 70 un 80 metri. Katrā stūrī tika izvietota viena starta šahta, komplekā ietilpa arī pazemes glabātuve degvielai un tās komponentiem, no kodoltrieciena aizsargāts komandcentrs un dažādas pazemes palīgēkas.

Raķešu ievietošana šahtās notika ar īpašas konstukcijas automobili. Šahtā raķetei tika pievienotas degvielas uzpildes iekārtas, un, nepieciešamības gadījumā tika uzpildīta degviela, piemontēta kaujas galviņa, raķete notēmēta un izšauta no šahtas.

Raķetes aizsargātībā šādā šahtā kļuva ievērojami lielāka, taču kaujas gatavība tā arī palika zema, un raķetes sagatavošanai startam vēljoprojām bija nepieciešams ilgs laiks. Neskatoties uz to, ar pazemes starta kompleksiem tika aizvietotas starta platformas, kā arī turpinājās šādu starta šahtu kompleksu izbūve jaunās vietās - Ziemeļkaukāzā, Vidusāzijā un Rietumsibīrijā. Šāds plašs raķešu izvietojums pa visu padomju savienību noveda pie ģeoopolitiskās situācijas pasliktināšanās un sabaojāja PSRS politiskās attiecības ar Ķīnu.

Raķešu pulks, izvietots Plunges pilsētā, bija pirmais, kur 1963. gada 1. janvārī kaujas gatavībā bija R-12u tipa raķetes. Pavisam sešdesmito gadu vidū kaujas gatavībā bija 500 šādas raķetes visā Padomju savienības teritorijā, bet jau 1970. gada beigās no kaujas dežūras tika noņemtas 36 šīs raķetes austrumu apgabalos.

1961. gada jūnijā padomju valdība pieņēma lēmumu veikt raķetes R-12u startu, kura bija aprīkota ar kodolgalviņu, ar mērķi noteikt patieso raķetes R-12u efektivitāti. Starta pozīcija atradās Vorkutā, mērķis - Novaja Zemļa. Tika izšautas divas šādas raķetes, aprīkotas ar dažādas jaudas kodolgalviņām, un mēraparatūra, kas jau bija izvietota galamērķī, fiksēja rezultātus.Vēlāk šis pats raķešu pulks tika nosūtīts uz Kubu.

Kubas krīzes laikā, tika pieņemts lēmums nosūtīt tur vairākus, ar R-12 tipa raķetēm bruņotus raķešu pulkus. Kubā sākās starta šahtu un virszemes palaišanas iekārtu izbūve. Līdz oktobra beigām aptuveni puse no 36 uz Kubu nosūtītajām raķetēm bija kaujas gatavībā. Situācija turpināja saasināties. Beigu beigās ASV un PSRS tomēr vienojās par konflikta mierīgu atrisinājumu, un PSRS aizvāca raķetes no Kubas, savukārt ASV - no Turcijas un Eiropas teritorijas. Tomēr viena R-12 raķete aizmirsās Havannā, kur, pēc Kubas valdības rīkojuma, astoņdesmito gadu beigās tā tika uzstādīta kā piemiņas zīme atmiņai par Kubas krīzi.

Septiņdesmito gadu otrajā pusē sākās masveida R-12 raķešu noņemšana no kaujas pozīcijām, sakarā ar jaunāku un modernāku raķešu izvietošanu. Pirmās tika izvāktas raķetes ar pazemes starta pozīcijām. Brīdī, kad tika parakstīta vienošanās starp PSRS un ASV par maza un vidēja attāluma ballistisko raķešu likvidāciju 1987. gadā, kaujas gatavība atradās vairs tikai 65 raķetes R-12. Tās visas tika likvidētas.

Lai komentētu šo rakstu, Jums nepieciešams reģistrēties