Vidēja attāluma ballistiskā raķete R-5M (8K51M). NATO: SS-3 Shyster

Iegūtā pieredze projektējot un izmēģinot ballistisko raķeti R-2, kā arī padomju atomzinātnieku sasniegumi, radot atombumbu, atļāva piecdesmito gadu sākumā ķerties pie ballistiskās raķetes projektēšanas, kura varētu nest kodolgalviņu un kuras lidojuma attālums būtu virs 1000 kilometriem.

Pie raķetes konstruēšanas ķērās S.P. Koroļevs (raķete, palaišanas komplekss), V.P. Gluško (dzinējs), N.A. Piļugins (tēmēšanas un virszemes pārbaudes aparatūra), V.I. Kuzņecovs (vadības sistēma). Gada laikā šis kolektīvs, D. kozlova - vadošā OKB-1 konstruktora vadībā, uzbūvēja jauno raķeti, kura ieguva nosaukumu R-5, un tika nogādāta Kapustinjaras poligonā tālākajiem izmēģinājumiem.

Kā jau bija gaidāms, drīz vien nāca gaismā pirmās tehniskās nepilnības. Lidojuma attālums nesasniedza 1000 kilometrus. Neskatoties uz visiem sarežģījumiem, raķetes pilnveidošanas darbi turpinājās. 1955. gadā izdevās raķeti pilnveidot līdz vēlamajam līmenim. Vislielākās problēmas sagādāja kodolgalviņa. Tās izgatavošana kavējās. Līdz ar to, ballistiskā raķete tika aprīkota nevis ar kodolgalviņu, bet ar kaujas galviņu, kas pildīta ar 1000 kilogramiem parastu sprāgstvielu. Ar šāda tipa raķetēm tika apgādātas inženieru brigādes, kuru rīcība pirms tam bija R-2 tipa raķetes. Katrai brigādei bija sešas šādas raķetes un palaišanas iekārtas.

Militārie inženieri bija spiesti meklēt ceļu, kā paaugstināt savas raķetes efektivitāti. Lai palielinātu postījumus mērķa rajonā, tika atrasts visai interesants risinājums. Standarta kaujas galviņas vietā, viņi sāka stiprināt divas kaujas galviņas, vēlāk pat četras, kas ļāva izdarīt triecienu plašākā teritorijā. Tiesa, tas pazemināja lidojuma attālumu līdz 820 un pat līdz 620 kilometriem.

1954. gada aprīlī sākās darbs pie uzlabotas raķetes izveides. Tā ieguva nosaukumu R-5m. Atšķirībā no R-5, šīs raķetes lidojums bija par 200 km tālāks, pateicoties uzlabotajam dzinējam un vadības sistēmai.

Lidojumu pēdējā etapā kodolgalviņa (sprādziena ekvivalents - 300 kilotonnas) atdalījās no raķetes korpusa. Vīdējā novirze no mērķa bija 3,7 kilometri, maksimālā - 6km.

1955. gada 20. janvārī Kapustinjaras poligonā notika pirmais pilnveidotās raķetes R-5m izmēģinājuma starts. Nākamā gada otrajā februārī tika īstenots pirmais šādas raķetes starts, kura nesa kodolgalviņu. Valsts komisijas priekšsēdetājs laikā, kad tika veikts šis ballistiskās raķetes izmēģinājums, bija ģenerālleitnants P.A. Degtjarevs. Starts noritēja veiksmīgi un pēc pusstundas raķete sasniedza mērķi, un notika kodolsprādziens. Diemžēl, tajā laikā bija samērā maz zināms par radiācijas drausmīgo ietekmi uz dzīvajiem organismiem. Tādēļ šādu izmēģinājumu veikšana nebija nekas neparasts.

Ballistiskā raķete R-5m armijas bruņojumā tika iekļauta 1956. gada 21. jūnijā. Šī raķete bija modernāka nekā tās priekšgājējas. Raķetes starts bija automatizēts, un notika no starta laukuma, kuru varēja uzstādīt vajadzīgajā teritorijā.

Protams, ka arī šai raķetei bija savas nepilnības. Raķetes sagatavošana startam, degvielas uzpildīšana un tēmēšana notika bez automātkas palīdzības, kas ievērojami palielināja laika periodu no pavēles saņemšanas līdz raķetes startam. Tam bija nepieciešamas vairākas stundas. Par oksidētāju raķetē tika izmantots šķidrais skābeklis, tieši tāpēc degviela raķetē tika iepildīta pirms starta, jo šķidrais skābeklis ir viegli gaistoša viela, tāpēc uzpildītas raķetes bākas "derīguma termiņš" nebija vairāk kā 30 diennaktis. Šķidrā skābekļa ražošanai bija nepieciešami lieli resursi un darbaspēks, kuram bija jābāzējas turpat, raķešu starta laukumu tuvumā. Tas viss padarīja šo raķeti nemobilu un dārgu un jau 1967 gadā raķete R-5m vairs netika iekļauta armijas bruņojumā.

Raķetes tehniskie parametri:

Lai komentētu šo rakstu, Jums nepieciešams reģistrēties