Kā impērijas pilsēta ar modernu ostu, attīstītu rūpniecību un pievedceļiem Liepājai ir nozīmīga vieta Krievijas armijas ģenerālštāba militāri stratēģiskajos aprēķinos. Jau 19.gadsimta 80.gados tā tiek izraudzīta par krievu Baltijas flotes bāzi. Cars Aleksandrs III gan deva oficiālo pavēli par tās celtniecības darbu uzsākšanu, gan arī pats piedalījās tās pamatakmens ieguldīšanā 1893.gada 12.augustā. Aleksandra III dēls, cars Nikolajs II tēva piemiņai deva rīkojumu jauno kara bāzi nosaukt par imperatora Aleksandra III ostu. Jau tolaik tā bija pilnīgi autonoma apdzīvota vieta ar savu infrastruktūru, elektrisko spēkstaciju un ūdensapgādi, baznīcu un skolām. Bija pat sava pasta nodaļa, kura tā arī saucās "Port Imperatora Aleksandra III". Pastkartes nosūtīšana no turienes uz Liepāju maksāja nevis kā pasta sūtījums pilsētas robežās 1 kapeiku, bet gan kā starppilsētu – veselas 3. 1899.gada pavasarī apstiprina Liepājas jūras cietokšņa būves projektu, saskaņā ar kuru nākamās desmitgades laikā 3 km uz ziemeļiem no pilsētas un tirdzniecības ostas uzbūvē kara ostu, jāierīko 8 krasta baterijas un sauszemes nocietinājumus starp jūru, Tosmares un Liepājas ezeriem, kā arī pie Pērkones upes.
Kara ostas apbūvi plānoja atzītākie Krievijas arhitekti un pilsētbūvniecības biroji. Militārās un civilās eķas, kuras saglabājušās līdz mūsdienām, ir izcils tajā laikā valdošo arhitektūras stilu paraugs. krievu jūgebds mijas ar historismu, nacionālo romantismu un pārsātinātu eklektismu.
Baltijas kara flotes lielie zaudējumi krievu un japāņu karā mazina Liepājas bāzes nozīmi. Rēķinoties ar iespējamo Vācijas kara flotes pārākumu, Krievijas valdība nolemj no Liepājas kā rietumu kara flotes bāzes atteikties. 1908.gada 1.novembrī cars Nikolajs II apstiprina Valsts aizsardzības padomes lēmumu likvidēt Liepājas jūras cietoksni. Ar šo lēmumu tiek norakstīti cietokšņa būvei izlietotie 80 miljoni rubļu. Uz cietokšņa vaļņiem un fortiem uzstādītos lielgabalus aizvāca prom. Evekauējoties , krievu garnizons aizveda prom visus ieročus un ekipējumu, un dažus fortus saspridzināja. Daļu no lielgabaliem iebetonēja ostas piestātnēs poleru vietā kuģu pietauvošanai. Betonēto bijušā cietokšņa aizsargu vaļņu kazemāti lielākoties tika atstāti bez durvīm.
Ja sākumā kara ostas un cietokšņa būve dod stimulu un izdevīgus pasūtījumus Liepājas rūpniecībai kara ostā tiek ierīkoti doki, remonta darbnīcas, kara noliktavas, betona rūpnīca, ap 40 dzīvojamo māju, sešas lielas kazarmas, 15 strādnieku barakas, tad vēlāk cietoksnis stipri traucē tirdzniecības ostas darbību un kavē pilsētas saimniecisko izaugsmi.
No 1909.gada, kad uz Liepāju vairs neattiecas cietokšņa statuss, atsākas plaša dzīvokļu un rūpnieciskā celtniecība: "Liepājā šovasar tikpat daudz būvju kā uzņēmēju. Pie vienas otras mazākas būvītes sarodas desmitiem uzņēmēju, kuri noliek viens otra darbu un nosit cenu." Vairāki būvuzņēmēji izraksta mūrniekus pat no Vitebskas un Mogiļevas guberņas, kuri strādā par divas, pat trīs reizes zemāku atalgojumu nekā vietējie.
Tā arī neviens kaujas šāviens netiek izdarīts un forti tiek pamesti, tomēr tiem ir liela nozīme brīvības cīņās dažus gadu desmitus vēlāk.
1919.gada novembris. Kara dienu hronika
Hronikas ir sausas. Tajās neko nerunā par tādām lietām kā alkas pēc brīvības un savas valsts, dzimtenes mīlestība. Bet toreiz – tālajā 1919.gadā, kad izšķīrās būt vai nebūt Latvijas valstij, tieši tās bija galvenie ieroči, kas jaunās Latvijas armijas kareivjiem, patiesībā strādniekiem, zemniekiem, studentiem lika būt tik stipriem, ka pietika spēka iet pretī Pāvila Bermonta izveidotajai profesionālajai krievu Rietumu brīvprātīgajai armijai un vācu ģenerāļa fon der Golca karaspēkam. Rīgas frontē pret 52 tūkstošiem ienaidnieka kareivju stājās tikai 11,5 tūkstoši vīru.
Hronikas neko nerunā par asinīm, sāpēm, pārdzīvojumiem, bailēm, izmisumu, neko – par uzņēmību, drosmi, pašaizliedzību, izturību. Par šur tur salasītiem, plāniem formas tērpiem un no māmuļu austas vadmalas šūtiem mēteļiem, par vīzēm, pastalām un plāniem zābakiem. Neko – par niecīgo maizes devu. Neko – par salu, kas 1919.gada novembra sākumā Latviju iekala tik biezā ledū, ka armijas viegli varēja pāriet mazākas upes un ezerus.
Hronikas runā par uzbrukumiem, zaudējumiem, uzvarām. Par notikumiem Rīgā, kur Latvijas armija apturēja bermontiešus pie Daugavas tiltiem, Latgales frontē, kur bija jācīnās pret lieliniekiem, arī Liepājā, kur pretī ienaidniekam stājās mazliet vairāk par 1,5 tūkstošiem vīru. Tikai mums, kas esam to dienu mantinieki, vajadzētu atcerēties vienu: aiz sausajiem faktiem, aiz vārdiem – uzbruka, atsita, noturējās, atguva – toreiz, 1919.gada novembrī, bija dzīvi cilvēki. Cilvēki, kuriem pārliecība lika vārda tiešākajā nozīmē ziedot sevi Latvijas brīvībai.
- 2.novembris – Latvijas armijas Lejaskurzemes kara apgabala priekšnieks pulkvežleitnants Dankers izsludina aplenkuma stāvokli, jo bermontiešu bruņuvilciens ierodas Gaviezē.
- 3.novembris – bermontiešu bruņuvilciens iebrauc Dubeņu stacijā un sāk apšaudīt Grobiņu un strādniekus, kuri nojauc sliedes starp Dubeņu staciju un dzelzceļa krustojumu.
- 4.novembris – Bermonta armijas daļa, vācu armijas majora K. fon Plēves grupa (3000 vīru) sāk uzbrukumu Liepājas virzienā. Liepājas garnizonā ir 1800 durkļu un trīs ložmetēji, dažas patšautenes un neliels bruņuvilciens. Ienaidnieks uzbrūk Grobiņai. Ienaidnieka artilērija sāk apšaudīt fortu līniju. Liepājnieku artilērijas novērotājs par to ziņo angļu kuģu artilērijai, tā sāk šaut ar smagajām granātām, ienaidnieka uguns apklust. Latviešu karavīri ar šauteņu uguni padzen ienaidnieka daļas un uzbrūk, lai iztīrītu no ienaidniekiem dziļo gravu, uz priekšu izbrauc bruņuvilciens. Tā komandieris virsleitnants Klestrovs ar 20 karavīriem izlec no vilciena un dodas triecienā. Ienaidnieks durkļu cīņā neielaižas, metas bēgt, taču nāvīgi ievaino Klestrovu un vēl dažus kareivjus.
Vakarā ienaidnieka lidmašīna aplido Karostas rajonu, nomet dažas bumbas, latviešu aizstāvju rotas apšauda ar ložmetējiem. Aizstāvji ar šautenēm to sašauj, lidmašīna nogāžas pļavā.
Ienaidnieka artilērija atkal sāk apšaudīt Grobiņas šoseju, pāris ienaidnieka rotu mēģina uzbrukt Dienvidu fortam un nocietinājumiem pie Liepājas ezera. Uzbrukumu atsit.
- 6.novembris – pēc pusnakts ienaidnieka spēki uzbrūk Šķēdes tilta pozīcijām. Pirmo uzbrukumu atsit. Gaismai austot, ienaidnieks uzbrukumu atkārto. Tuvcīņā arī šoreiz ienaidnieku aiztriec. Saņemti 10 gūstekņi, 1 ložmetējs, 4 patšautenes, šautenes, rokas granātas.
- 7.novembris – apšaudīšanās pie Vidus forta. Ienaidnieku padzen.
- 8.novembris – Liepājas reidā iebrauc angļu kreiseris "Erebruss", apbruņots ar 15 collu lielgabaliem.
- 11.novembris – daļa Liepājas aizstāvju dodas uz Pāvilostu, lai tur nelaistu ienaidnieku.
- 13.novembris – ienaidnieks gatavojas uzbrukumam. Artilērija piešauda fortus. Vakarā ienaidnieki sāk pulcēties iepretī Dienvidu fortam. Ienaidnieka kustība jūtama Jaunajā pasaulē. Sākas ierakumu apšaude ar artilēriju, ložmetējiem un šautenēm. Aizstāvju uguns kopā ar angļu artilēriju uzbrukuma mēģinājumu atsit.
- 14.novembris – pulksten 4 ienaidnieka artilērija apšauda mūsu pozīcijas. Pulksten 6 – uguns sasniedz augstāko pakāpi. Ienaidnieks pāriet Tosmares ezeru un uzbrūk Ziemeļu fortam un to ieņem. Krīt 4.rotas komandieris virsleitnants Vitants, daļu rotas kareivju saņem gūstā. Ienaidnieks dodas Šķēdes tilta aizmugurē, uz Karostas darbnīcām un Vidus fortu. Siguldas pulka 8.rota neiztur triecienu, lielu daļu karavīru saņem gūstā. Ienaidnieks ielenc arī Dienvidu fortu. Daļu aizstāvju sagūsta, daļu izklīdina. 20 karavīru paliek saspridzinātā pulvera pagrabā. Ienaidnieka artilērija apšauda fabriku "Vezuvs" un Aleksandra ielu. Ienaidnieka vienības ieņem Saules muižu.
Līdz ar gaismu sākas pretuzbrukums. Cīņu iesāk Karostas komandanta komanda. Ienaidnieku izdzen no redana, tas aizbēg pāri Tosmares ezeram. Redanu ieņemot, nāvīgi ievaino virsleitnantu Radziņu. Ilgāku laiku rit cīņa par Saules muižu. Cīņa kļūst vieglāka, kad piebrauc bruņuvilciens un sāk apšaudīt ienaidnieku. Pēc sīvas cīņas ieņem Ziemeļu fortu, pēc tam Vidus fortu un Dienvidu fortu, kur atbrīvo tos 20 varonīgos cilvēkus, kurus ienaidnieks nebija spējis izdzīt no pulvera pagraba. Pulksten 13 Liepājas aizstāvju frontes stāvoklis pilnīgi atjaunots. Ienaidnieks atkāpjas Grobiņas virzienā.
Aizstāvju zaudējumi: krituši 2 virsnieki, 36 kareivji, ievainoti 3 virsnieki un 68 kareivji, pazuduši 3 virsnieki un 124 kareivji. Ienaidnieka zaudējumi nav zināmi. Atrada kritušus 5 virsniekus.
- 15.novembris – ienaidnieks atkāpjas uz Durbi un Gaviezi.
- 17.novembris – Lieģu stacijā ienaidniekam atņem lokomotīvi un vagonu.
- 18.novembris – ienaidnieks atstāj Lieģus.
- 19.novembrī – Latvijas aizstāvji ieņem Gaviezes muižu, kā arī ieiet Durbē.
- 23.novembris – Plēves grupa caur Skodu sāk atiet uz Austrumprūsiju.
- 26.novembris – Latvijas armijas nodaļas sasniedz Lietuvas robežu.
1. Latvijas republikas laikā
20.gs 20.-30 gados Karostā bija dislocētas Latvijas Republikas armijas un flotes vienības. Neskatoties uz armijas klātbūtni, Kara ostas teritorijā dzīvoja arī civiliedzīvotāji, tomēr 1939. gada rudenī viņi savas mājas bija spiesti pamest, jo Kara ostu pārņēma PSRS militārā flote.
Padomju laikā
Pēc Padomju armijas okupācijas Latvijā, Karosta kļuva par militāro bāzi, kurā tika izmitināti aptuveni 25 000 cilvēku. Padomju armijas apsaimniekotā Kara osta kļuva par īpaši slepenu, slēgtu militāru zonu. Kopā ar militāristiem šeit mitinājās arī no Krievijas, Baltkrievijas un Ukrainas iebraukušie civiliedzīvotāji un atvaļinātas militārpersonas. Kara ostas teritorijā bāzējas gan padomju karakuģi gan zemūdenes, tiek izbūvētas zenītraķešu bāzes, netālu no jūras krasta tiek izvietotas taktiskās raķetes. No Karostas uz remontbāzi Bārtas mežā tiek vestas torpēdas un dažāda veida munīcija, cara laikā uzbūvētās munīcijas noliktavas tiek pielāgotas Padomju karaspēka vajadzībām, tiek izbūvētas arī dažādas papildbūves, kā arī vairāki desmiti blokmāju.
No 1994.gada
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, Padomju armija Karostu pameta 1994. gadā, aiz sevis atstājot apmēram 6000 cilvēkus (galvenokārt krievu armijas kalpotāju radiniekus un pensionētus militāristus).
Palikušie savāca visu, ko krievu armija bija aiz sevis atstājusi: ēkām tika izrautas grīdas, logi, elektrības vadi, pat ķieģeļi. Tas viss tika izpārdots par nieka samaksu. Pēc 2009. gada statistiskas Karostā dzīvo aptuveni 7500 cilvēki. No tiem Latvijas pilsoņi ir mazāk kā 25%. Galvenokārt krieviski runājošajiem bezpavalstniecības Karostas iedzīvotājiem ir vai nu Latvijā tā saucamās "citplanētiešu pases", vai vecās padomju pases. Daudzas ēkas vandālisma rezultātā ir pilnībā izpostītas. Karostas platība ir 19 kvadrātkilometri. Pakāpeniski notiek Kaostas sakopšanas darbi, daļēji ir atjaunota ielu apgaismojuma sistēma, sakopts Karostas parks, tiek labotas un būvētas jaunas ietves un veloceliņi, mainīts ielu segums, demontētas neglābjamā stāvoklī esošās blokmājas. Karosta kļūst arvien sakoptāka un pievilcīgāka tūristiem gan no Latvijas gan visas pasaules.