Kad naglu ražošanas apjoms palielinājās un pieprasījums pēc stieples pieauga, vācu uzņēmējs V.Bekers un viņa dēls Ā.Bekers ar partneriem 1882.gadā nolēma citā Krievijas impērijas vietā dibināt dažāda veida velmējumu fabriku. Priekšroka tika dota tieši Liepājai, jo šeit sākās Liepājas-Romnu dzelzceļš un atradās tiem laikiem liela osta, kas to savienoja ar tuvākiem un tālākiem Krievijas apgabaliem. Tā tika izveidota akciju sabiedrība ar 250 000 rubļu lielu pamatkapitālu, lai varētu sākt izgatavot stiepto stiepli un naglas. Sākumā sagataves ieveda no ārzemēm.
Turpmākajos gados uzņēmumu paplašināja, uzbūvējot dakšu un ķēžu smēdes.
1887.gadā, kad paaugstināja muitas likmes dzelzij, rūpnīcā tika apdraudēts viss ražošanas process. Tika uzbūvēts martena cehs, kurā, pielietojot jaunu tehnoloģiju, sāka pārstrādāt metāla lūžņus un visu rūpnīcas darbu padarīja neatkarīgu no ārzemju piegādēm.
Rūpnīcai paplašinoties un palielinoties apgrozāmajam kapitālam, to pārveidoja par akciju sabiedrību ar 2,5 milj. rubļu lielu pamatkapitālu. Rūpnīcu pārdēvēja par "Liepājas dzelzs ražošanas un tēraudliešanas fabriku akciju sabiedrību "Bekers un Co"".
1906.gadā sākās visas rūpnīcas modernizācija. Vecos darbgaldus nomainīja ar jauniem. Tika uzstādīts inženiera Lavala izgrudrotais elektroģenerators ar 500 Zs jaudu. Tas darbināja martena ceha agregātu, celtņu iekartas, ķēžu ražotni, drāšu stieptuvi un naglu kaltuvi.
Rūpnīca savu darbību nepārtrauca arī Pirmā pasaules kara gados. Sakarā ar darbaroku trūkumu rūpnīcā izmantoja pat sieviešu darbaspēku.
Pēc kara mainijās rūpnīcas nosaukums, to pārdēvēja par "Ziemeļrietumu metalurgiskās, mehāniskās un kuģu būvniecības fabriku akciju sabiedrību".
Latvijas neatkarības gados rūpnīcu paplašināja, tā nodarbināja ap 3000 strādnieku un kalpotāju.
1923.gadā, uzceļot cepli čuguna kausēšanai, tiek veikta lietuves paplašināšana.
1925.gadā pārbūvē stieptuves elektrisko iekārtu, modernizēja elektrisko centrāli .
1929.gadā pārbūvēja vienu līniju, piemērojot to sliežu velmēšanai, pārbūvēja sliežu apstrādes nodaļu.
Lielas pārmaiņas uzņemuma skar 1932.gadā – nenokārtoto parādu dēļ to pārņem Latvijas Hipotēku banka, bet 1933.gadā atklātā ūtrupē fabrikas nekustāmo īpašumu iegūst Liepājas ostas darbnīcas. 1935.gadā Drāšu fabrikā ir astoņas ražošanas nodaļas un dažādas palīgnozares: martena nodaļa, velmēšanas nodaļa ar šķirņu dzelzs un stiepļu apakšnodaļu, stiepļu stieptuve, naglu nodaļa, ķēžu, vīļu un mehāniskās nodaļas.
Pēc otra pasaules kara rūpnīca tiek pārdēvēta par "Sarkano metalurgu". Sekojošajos padomju varas pastāvēšanas gados rūpnīca kļūst par Vissavienības nozīmes uzņēmumu un tiek attiecīgi paplašināta un modernizēta.
1951.gadā šeit atver Baltijā pirmo skārda velmētavu. Rūpnīca saņem pasūtījumu izgatavot lielu daudzumu lāpstu Kuibiševas HES celtniecības vajadzībām.
1955.gadā "Sarkanajā metalurgā" izveidoja plaša patēriņa preču ražošanas nodaļu. Ja pirms tam radusies metāla atgriezumus nodeva marteniešiem, tad tagad tos pārstrādija šajā nodaļā, kur ražoja stieples un skārda dakstiņus.
1956.gadā sāk ražot cinkoto skārdu.
1960.gadā "Sarkanais metalurgs" saņēma jaunu automatizētu velmētavu "350" un sāka apgūt stiegru ražošanu. Metalurgi arī rosīgi būvējās – uzceļa 10 daudzdzīvokļu namus.
1965.gadā jaunā martena ceha pirmo martenkrāsni.
1966.gadā nodod ekspluatacijā arī trešo martena krāsni, top otra jaunbūve – velmētava.
1967.gadā martena cehā pabeigti priekšdarbi tērauda nepārtrauktās liešanas iekārtas uzstādīšanai.
Tajā pašā laikā rūpnīca būvē daudzdzīvokļu mājas, bērnu dārzus, savu slimnīcu un poliklīniku.
Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas Latvijas rūpniecības uzņēmumiem ir jācīnās par izdzīvošanu. Kopš 1991.gada rudens uzņēmuma nosaukums ir "Liepājas metalurgs".
Pilnveidojot ražošanu, nepārtraucot sadarbību ar izejvielas piegādātājiem, „Liepājas metalurgs” ir pratis ne tikai saglabāt savu kvalificēto personālu, bet arī iekarot vietu Rietumu tirgū kā nopietns un konkurētspējīgs uzņēmums.