Riežupes smilšalās baltās smiltis tikušas iegūtas no Kurzemes hercogistes laikiem līdz 1940. gadam. Alas vairrākkārt ir aizbrukušas un vairrākkārt atraktas. Labirinta kreisais, lielākais zars bijis nepieejams no 1957. gada, bet 1992. gadā, jauniešu ceļotāju grupai "Morēna" Daina Ozoliņa vadībā, izcērtot smilšakmeņos 12m garu, līku tuneli, izdevās iekļuva labirinta kreisajā zarā. Pēc šīs grupas provizoriskajiem mērījumiem, tagad Riežupes Smilšalu kopgarums esot 460m. Domājams, ka rūpīgāki un smalkāki mērījumi varētu šo skaitli palielināt.

Latvijas laika un tūristu ceļvežos un presē rakstīts, ka Riežupes Smilšalas atgādinot Romas VIA APIA kristiešu katakombas un to kopgarums pārsniedzot divus kilometrus. Sirmā senatnē sniegbaltās smiltis no alām vestas uz Kuldīgu un lauku mājām, lai sestdienas vakaros un svētku reizēs ar tām izkaisītu istabu grīdas. Ziemā virsū vēl uzbārstījuši sagrieztas skujas, bet vasarā - kalmes. Vēlāk smiltis sāka izmantot lielākos apjomos stikla rūpniecībā. Līdz Pirmajam pasaules karam ik gadu smiltis pārdeva par 500 zelta rubļiem un veda uz Ozolnieku stikla fabriku. Arī Latvijas laikā smilšu rakšana pazemē turpinājās. Gada laikā izveda ap 300 vagonu smilšu. Balto smilšu ceļš līdz Iļģuciema stikla fabrikai Rīgā bija sarežģīts un Garš. Riežupes alas piederēja Zveju māju saimniecei, un viņa tirgojās ar smiltīm. Šim nolūkam algots viens cilvēks, kas pa ziemu ar kapli kasījis smiltis. Veidodams ejas, starp tām viņš atstājis platus pilastrus, lai neiebrūk griesti. Pavasarī un rudenī, kad ūdens līmenis bija augsts, pa Ventu atvilka liellaivas. Tad no apkārtējām mājām visi braukuši peļņā - ar ratiem veduši no alām izgrābtās smiltis uz Ventas malu un krāvuši liellaivās. Ar liellaivām smiltis tikušas nogādātas Ventspilī. Tur tās pārkrautas dzelzceļa vagonos, lai vestu uz Rīgu. Smilšu pārpircējs bijis Vulkāna direktors ar savu draugu. Viņi 1939. gadā piedāvājuši Zveju saimniecei 50 000 latus, lai pārdod visas smilšalas, bet saimniece gribējusi 100 000 latus. Beidzot vienojušies par 80 000. Bet nāca boļševiku laiki, un saimniece vēlāk priecādamās teikusi: "Labi, ka es nepārdevu par tiem astoņdesmit tūkstošiem latu, būtu mani aizsūtījuši uz Sibīriju." {akgallery}

Tomēr, interesanti, kādēļ vecajā literatūrā alu labirinta garums minēts divi vai divarpus kilometri? Alu pētniekam Guntim Eniņam ir vēl interesantāka informācija. Kādā publikācijā avīzē Diena, viņš min faktu, ka pēc grāmatas iznākšanas par Smilšalām pie Riežupes, 1985.gada 24. janvārī viņam piezvanījis pensionārs Imants Lūsis un pastāstījis: "Es, puika būdams, no 1933. līdz 1939. gadam pa Riežupes alām esmu dzīvojies un izložņājies. Alu garums ir vairāk nekā 4 km. Vienu laiku ārpusē pie alu ieejas bija uzstādīta plāksne, ka garums ir 4,6 vai 4,9km, es vairs labi neatceros. Alai bija trīs ieejas. Viena iznāca ārā pie Ventas zem krūmiem. Galvenajā ejā ar zirga pajūgu brauca iekšā un ņēma smiltis priekš kapsētas, bet stikla rūpniecībai veda projām ar kuģīti uz Ventspili. No iebraucamās vietas pēc 20 m bija liela, apaļa zāle, no kuras uz trijām pusēm gāja gaiteņi. Bija atstātas kolonnas, lai saturētu griestus. Bet daži neapzinīgi noraka kolonnas par daudz un tad notika iebrukumi. Mēs, puikas, kādā alu stūrī atradām daudz vecās Pirmā pasaules kara patronas. Salasījām pulka, vairākas saujas, un tad vēlāk spridzinājām. Mēs gājām ar svecēm un karbīda lampām, kādas toreiz bija tālaika velosipēdiem. Tās bija daudz labākas par dinamo, jo sliktā ceļā dinamo deva pavisam vāju gaismu. Sveces liesmas locīšanās rādīja gaisa plūsmas virzienu. Ejot dziļumā, pēkšņi liesmas rāvās uz pavisam citu pusi. Toreiz virs alas ieejas nebija nekāda lauka, bet gan mežs"    

Lūk, ko stāsta Riežupes dabas parka veidotājs, tā pensionētais saimnieks Normunds Rozevskis. Kopš 1977. gada viņš vācis visus iespējamos materiālus par Riežupes Smilšalām, aptaujājot visus vecākos šejienes iedzīvotājus. Sevišķi daudz vērtīgu ziņu sniedzis Upesostu māju saimnieks Freibergs. Kad viņam bijuši kādi 15 gadi, ap 1905. gadu, Upesostos dzēruši kāzas. Bijusi saulaina vasaras diena, visi jautri līksmojuši. Pēkšņi norūcis tā kā stiprs pērkona dārds. Skrējuši ārā skatīties un redzējuši, ka nobrucis Riežupes stāvais krasts. Viņiem tur lejā bijusi pļaviņa. Visa pļaviņa bijusi apbērta ar nobrukušā krasta smiltīm. Bet pašā nobrukuma vietā atsegušies melni alu caurumi un dziļumā bijuši milzīgi krustu šķēršu alu gaņģi. Apkārtējās mājās bijis daudz mazu bērnu, mātes baidījušās, ka tie nelien alu ejās un nepazūd. Vīri sadzinuši baļķus iekšā un aizpakojuši alu ejas ciet. Vecais Freibergs arī parādījis to vietu Riežupes krastā, kur šis nobrukums un alas bijušas - starp Ventas krastu un tagadējo smilšalu vietu.

Vēl viena liecība, ko stāsta Rozevskis: "Kad es raku vaļā tagadējās Riežupes alas, pie manis atnāca vīri no Kuldīgas izpildu komitejas, Skrinda, Lādens un citi. Viņi pastāstīja, ka tūlīt pēc Otrā pasaules kara viņi kā puikas bēguši no skolas uz savu slepeno štābu alās, Ieeja šajās alās bijusi nepavisam ne tur, kur tagad, bet lielu gabalu uz Ventas pusi mežā, 100 - 150 m no Riežupes senkrasta, pretī tai pašai vietai, kur man rādīja nobrukumu vecais Freibergs. Pirmos 15 metrus puikas līduši uz vēdera, tad uzreiz bijusi liela telpa, un no tās uz visām pusēm ejas un milzīgs labirints ar milzīgi daudz zariem. Viņiem tur iekšā bijusi savākta munīcija un šaujamie. Tur spēlējuši kariņu. No skolas sūtīta milicija, puikas meklēt, bet milicija meklējusi pa tām zināmajām alām, kamēr puikas ar lielu azartu spēlējuši savu kariņu nevienam nezināmos alu labirintos"
Pēc teiktā jāsecina, ka pašreiz zināmās Riežupes smilšalas ar visu jaunatgūto labirintu ir tikai neliela daļa no senajām balto smilšu katakombām. Romatiķiem noslēpuma sapņi paliek - un vēl lielāki nekā tikko atklātie.
Normunds Rozevskis vēl daudz interesanta par šīm alām uzzinājis no Lejaszveju vecās saimnieces. Kārlis Ulmanis ar savu svītu bieži mēdzis apmeklēt alas un Lejaszveju saimniecei iedevis 30 latus, lai viņa pie alām ierīko kiosku. Kioskā algots 14 gadus vecs puika, kas tirgojies ar biļetēm, svecītēm, skatu kartītēm, diegu spolītēm, konfektēm un citiem sīkumiem. Cilvēki nākuši ļoti daudz, it īpaši tad, kad pa Ventu brauca ekskursantu kuģītis uz Lieldienām, Vasarsvētkiem, pļaujas svētkiem un pat uz Jāņiem.

Diggers.lv komanda šobrīd plāno nezināmo ieeju meklēšanu, sadarbībā ar tagadējo Riežupes smilšalu īpašnieci. Par pētījumu rezultātiem informēsim.

 

Lai komentētu šo rakstu, Jums nepieciešams reģistrēties