70. gadu vidū gaisā sāka virmot ideja par grandioziem metro izbūves plāniem Rīgā, jo noslogotā Rīgas satiksme vairs nespēja nodrošināt pieaugošā pasažieru skaita pārvadāšanu un cīnīties ar nemitīgajiem sastrēgumiem Rīgas ielās. Tika meklēti visdažādākie varianti satiksmes intensitātes atslogošanai - ierīkot ātrgaitas tramvaju vai optimizēt un rekonstruēt dzelzceļa sistēmu, tomēr ierēdņi abus šos plānus uzskatīja par neefektīviem. Metro izbūve Padomju laikā katrai pilsētai, kuras iedzīvotāju skaits sasniedza vienu miljonu, pienācās metro - tātad metro bija katras lielas un lepnas Padomju savienības pilsētas sapnis. Rīgai gan līdz miljonam pietrūka 150 tūkstošu cilvēku. Tomēr Maskava uz to pievēra acis. Metro izbūves pirmajai kārtai tika plānots tērēt 300 miljonus rubļu. Izbūvējot metro pirmo kārtu no pieturas Zasulauks līdz pieturai VEF varētu nokļūt 12 minūtēs. Metro pirmā posma atklāšana tika plānota 1990. gadā.

Plānošana

Projekta izstrāde bija jāveic Maskavas institūtam Metrogiprotrans, un projektam bija jābūt gatavam 1978. gadā. Paša projekta izstrādei tika atvēlēti 3 gadi, pirmo astoņu staciju celtniecībai - astoņi gadi.
1977. gadā plāns bija gatavs un tas paredzēja divu metro līniju izbūvi. Pirmā vestu no Pleskodāles-Zolitūdes rajonam līdz Purvciemam un Dreiliņiem, bet otrā - no Mīlgrāvja līdz Ziepniekkalnam. Darbus sākt bija paredzēts ar Zasulauka — VEF iecirkni, kurā bija domāts izvietot astoņas stacijas: Zasulauks, Aurora, Daugava, Centrālā, Kirova, Raiņa, Oškalni un VEF. Tieši šajā posmā bija gaidāma visintensīvākā pasažieru plūsma — maksimumstundās tika plānoti līdz 40 vilcienu pāriem. Metro tuneļi bija ieplānoti tā, lai apietu Vecrīgu un nebūtu jābūvē zem tās. Pirmais uzmetums paredzēja metro tuneli zem Vecrīgas, taču Rīgas pilsētplānotāji, satraukušies par Vecrīgas arhitektūru, pret to iebilduši un šī ideja atmesta.

Izmaksas

Rīgas metro būtu kļuvis par dārgāko PSRS, jo, pēc speciālistu aprēķiniem, viena kilometra izbūves izmaksas varēja sasniegt 25 - 26 miljonus rubļu. Tajā pat laikā Minskas metro būvēja par 15 miljoniem rubļu kilometrā. Tiesa, Rīgas varasvīriem par to galvas nebija jālauza: galveno finansēšanas daļu bija jānodrošina Maskavai. Latvijas PSR budžeta izdevumi būtu 10—12 miljoni bāzes ierīkošanai, 2,5 miljoni — inženieru korpusam, 4—5 miljoni staciju savienošanai ar ielām. Iznāk, ka Rīga varēja iegūt metro, iztērējot mazāk nekā 20 miljonus. Labprātīgi no tādām dāvanām it kā neatsakās. Jo vairāk tāpēc, ka Rīgai bija konkurenti — savu metropolitēnu kvēli vēlējās iegūt Odesa un Omska.

Tā laika sabiedrības nostāja

Tālaika presē tika pausts viedoklis, ka ar domu par metro izbūvi Rīgas iedzīvotāji ir samērā apmierināti. Amatpersonām, savukārt, metro izbūve bija goda lieta, jo tādā veidā Rīga kļūtu par pirmo Baltijas republiku pilsētu, kurā funkcionēti metro.

Ģeoloģiskie faktori un ķibeles

Problēmu tehniski ekonomiskā pamatojuma izstrādei radīja Rīgas nestabilā grunts un augstais gruntsūdeņu līmenis, kā rezultātā pamatojuma izstrāde aizkavējās par diviem gadiem un tas dienasgaismu ieraudzīja tikai 1980. gadā. Tā arī dižie plāni nezināmu iemeslu dēļ noklusa uz pieciem gadiem. 1985. gadā metro jautājums tika atkal aktualizēts un tālaika prese rakstīja, ka Rīga ir saņēmusi pirmo naudu 1. metro līnijas izbūvei - 250 miljonus rubļu.

Gatavošanās metro izbūvei

1985. gadā tika dots rīkojums sagatvaot tehnisko bāzi metro izbūvei - uzcelt depo, kā arī sagatavot staciju būvlaukumus. Depo bija paredzēts būvēt Bolderājā, Granītu ielā, bet bāzi bija paredzēts izvietot Mežaparkā un kamēr visi šie objekti nebija pabeigti, darbs pie paša metro celtniecības nevarēja sākties. Šādi lēnām un nesteidzoties tapa projekts, un kaut arī reāli neviens metro posms nebija uzbūvēts, tika prezentēta jau trešās metro līnijas skice - Buļļu kāpa – Dreiliņi.Metro staciju skices

1983. gadā notika Rīgas metro staciju interjera slēgts konkurss, kurā tika noteikti uzvarētāji attiecīgo staciju interjera projektiem.

• VEF – V. Kadirkovs

• Oškalni – M. Ģelzis
• Kirova – A. Kronbergs
• Centrs – A. Purviņš

• Daugava – A. Purviņš

• Aurora – I. Petruhovs

• Zasulauks – A. Purviņš

Atmoda un protesti pret metro celtniecību

Tāpat kā citās padomju režīmam pakļautajās Austrumeiropas zemēs, arī Latvijā nacionālās atbrīvošanās kustība masu atbalstu ieguva vispirms vides aizsardzības akcijas, jo, lai piedalītos tajās, nevajadzēja tik lielu dūšu, kā uzreiz atklāti iestājoties par tādām politiskām prasībām, kas nozīmētu garantētas nepatikšanas ar padomju valsts drošības iestādēm. Disidents Gunārs Astra bija notiesāts un nosūtīts uz padomju soda nometni tikai piecus gadus pirms 1988.gada un nebūt ne par ielu demonstrāciju. Pats atceros, kā vēl 1986.gada pavasarī Maskavā, kur tolaik studēju, blakus Arbata ielas sākumam daži mataiņi, man par lielu pārsteigumu, bija nostājušies pie pieminekļa, turēdami vai piesprauduši pie apģērba miniatūrus lozungus, kuros bija pacifistu simboli un negatīvā nozīmē minēts KGB vārds. Pulcējās pūlis, ieskaitot miličus un rosīgus puišus civilā, taču demonstrantus jeb, kā tagad teiktu, piketētājus neviens neaiztika. Pārsteigts par redzēto un domādams, ka tā vienkārši nevar būt, paliku vērot, ar ko šis pasākums beigsies. Beidzās tā: kad šie daži mataiņi beidza stāvēt un devās prom pa Arbatu, miliči un čekisti civilā tiem sekoja, kamēr pie kādas mājas visi tika sagrābti aiz matiem un ierauti vārtrūmē. Tādā veidā varas iestāžu nosacīti mierīgā reakcija uz 1987.gada 14.jūnija mītiņu šķita gluži neticama - aktīvāko publisko pretdarbību izrādīja pilsētas galva Rubiks, pie Brīvības pieminekļa sarīkojot riteņbraukšanas svētkus. Taču tie tikai piesaistīja skatītāju pulkus.

Līdzīgi Rubikam iznāca arī ar pretmetro demonstrāciju. Gribēdams mazināt tās publicitāti, viņš aizliedza VAK mītiņu pret metro celtniecību rīkot Esplanādē, bet ieguva pretēju rezultātu - VAK iepriekš neplānotu gājienu uz Arkādijas parku Pārdaugavā 27.aprīlī, kurš kļuva par līdz šim masveidīgāko tautas nevardarbīgas nepakļaušanās izpausmi. Kad pirmie pāri Akmens (tolaik - Oktobra) tiltam Pārdaugavas pusē pārgājušie atskatījās, redzēja, ka gājiena beigas vēl tikai nāk laukā no Vecrīgas. Lielākā daļa gājiena dalībnieku bija jaunieši, padomju okupācijas drūmākos gadus pieredzējusī vecākā paaudze vēl baidījās no varas reakcijas. Arkādijā tika teiktas runas un vākti paraksti pret metro celtniecību. Nākamajā dienā pēc mītiņa notikusī VAK sanāksme bija pārpildīta, klubā vēlējās iestāties tik daudz cilvēku, ka pietrūka iestāšanās veidlapu. Neviens vairs nevēlējās pieļaut kārtējo PSRS megabūvi Rīgā, kas vienmēr bija nozīmējis arī jaunus viesstrādnieku pūļus.

Celtniecības kārtas

Kā pirmo līniju, kuras celtniecības uzsākšana bija plānota 1990. gadā un jāpabeidz līdz 2002. gadam, bija paredzēts uzbūvēt VEF – Zasulauks. Šo līniju dēvēja arī par palaišanas līniju. Pirmajā kārtā bija paredzēts abos virzienos pagarināt jau uzbūvēto pirmo līniju, no VEF stacijas izbūvējot to līdz Juglai, no Zasulauka stacijas līdz Imantai un izbūvēt papildus līniju no pieturas "Draudzība" (Esplanāde) līdz Dreiliņiem.

Otrajā kārtā bija jāizbūvē pavisam jauna līnija no Sarkandaugavas līdz Ziepniekkalnam caur jau esošo Stacijas laukuma staciju.

Trešajā kārtā vajadzēja izbūvēt jau esošās līnijas Dreiliņi - stacija "Draudzība" (Esplanāde) pagarinājumu līdz Buļļu kāpai caur jau esošo Otrās līnijas Kronvalda parka staciju.
Visu trīs metro līnijas izbūve un nodošana ekspluatācijā bija jāpabeidz līdz 2021. gadam un trijās līnijās kopā vajadzēja būt 33 stacijām, no kurām trīs bija centrālās pārsēšanās stacijas

Plānotās līnijas

Pirmā līnija: Jugla – Imanta

• Jugla – (hipermārketa Juglas centrs vietā)
• Alfa – (t/p "Alfa" vietā)
• Teika – (līdzās bijušam kinoteātrim, degvielas uzpildes stacijas vietā)
• VEF – (līdzās bijušai rūpnīcai VEF, degvielas uzpildes stacijas vietā)
• Oškalna – (līdzās Zemitāna stacijai)
• Revolūcijas/Vidzemes tirgus – (līdzās Matīsa tirgum un Dailes teātrim)
• Draudzība – (Esplanāde)
• Stacijas laukums
• Uzvaras parks/Daugava – (Zelta boulinga centra vietā)
• Aurora/Āgenskalns – (līdzās Āgenskalna tirgum)
• Zasulauks – (līdzās Zasulauka stacijai)
• Pleskodāle
• Zolitūde – (posms zem pirmās un otrās Zolitūdes – autostāvvietas vietā)
• Imanta – (posms zem projekta Metropolia)

Otrā līnija: Sarkandaugava – Ziepniekkalns

• Sarkandaugava
• Dīzeļ.. rūpnīca
• Energoautomātika
• Pēretsala
• Kronvalda parks
• Stacijas laukums
• Telecentrs (Zaķusala)
• Straume
• Dzintars
• Ziepniekkalns

Trešā līnija: Buļļu kāpa – Dreiliņi

• Buļļu kāpa
• Kleisti
• Lāčupe
• Iļģuciems
• Ķīpsala
• Kronvalda parks
• Stacijas laukums
• Kirova (Elizabetes iela)
• Stadions "Daugava"
• Purvciems
• Pļavnieki
• Dreiliņi

Neizsapņotais sapnis

Metropolitēnam bija jākļūst par Rīgas attīstības plāna sastāvdaļu un jāsaņem PSRS Valsts plāna komitejas apstiprinājums. Taču tas nenotika! Tā vietā Maskavas ierēdņi ieteica rīdziniekiem pagaidīt labākus laikus, kad pilsētas iedzīvotāju skaits pārsniegs miljonu.
Viss turpmākais lielāko tiesu ir fikcija, kas tika radīta, lai uzturētu sabiedrībā mītu par drīzo metro celtniecību. Tajā laikā metro plānošanā iesaistītie apgalvo, ka metropolitēna vajadzībām nekas netika būvēts ne Bolderājā, ne arī Mežaparkā un tālāk par runām lieta nekad nav tikusi — projektēšanas termiņu vairākkārtējā pārcelšana un pagarināšana rada iespaidu, ka neviens neko vispār negatavojas būvēt.

Leģendas

Latvijas pilsētpētnieku aprindās kādu laiku atpakaļ klīda leģendas par it kā jau uzbūvētām metro stacijām, un pat par metro tuneļa posma esamību, kas klusībā ticis tomēr uzbūvēts. Šobrīd gan jāsaka, ka visas iespējamās staciju un tehnisko būvju atrašanās vietas ir pārbaudītas un nekādi taustāmi pierādījumi metro esamībai nav atrasti. Bet paliek jautājums - kur palika Rīgai it kā piešķirtie 250 miljoni rubļu, par kuriem rakstīja prese?